29.12.2006.
Minska. Rīts. Ielas vēl nav notīrītas. Secinu, ka pa šiem gadiem neesmu pazaudējis spējas orientēties Baltkrievijas galvaspilsētā. Divu galveno ielu nosaukumu maiņa gan mazliet izsit no sliedēm, bet citādi pietiekami ātri un veiksmīgi atrodam viesnīcu. Tā kā esam ieradušies krietni pirms divpadsmitiem, tad izlemjam piemaksāt par iespēju ielīst uz pāris stundām gultā. Istabiņas atrodas viesnīcas pēdējā – 13. stāvā. Dekors ož pēc padomijas, kā arī varēja būt krietni siltāks (temperatūra manis ieņemtajā istabiņā turas diezgan konstanti pie +15 grādu atzīmes), toties tajās pāris stundās izguļamies krietni labāk nekā vilcienā.
Pamostamies un ap pus divpadsmitiem dodamies meklēt kādu vietu kur kaut ko apēst. Pusstundu nostaigājot ievelkamies vienā no divus kvartālus lielās vecpilsētas krogiem, ar cerību, ka tur kaut kas ēdams būs. Diemžēl, mums paziņo, ka virtuve nestrādājot un rezultātā paliekam bez brokastīm, toties mani ceļabiedri nobauda savu pirmo baltkrievu alu.
Dodamies nelielā ekskursijā pa centru un izdomājam novērtēt vietējo Il Patio. Tur mums par pārsteigumu atklājas, ka bez picām un visām citām šņagām ir pieejams vēl arī t.s. baltkrievu virtuves komplekss – Kurzemes stroganovs. Tā kā Kurzeme mums ir tuvāka pie sirds par Neapoli, turklāt ja ņem vērā, ka šis brīnums maksāja krietni lētāk, tad to arī paņemam. Gatavots tas tika diezgan ilgi, bet toties tika diezgan labi paēsts.
Uzreiz pēc ēšanas satiekam vienu manu skolasbiedreni, kura man piepalīdz veikt gida pienākumus. Aizčāpojam līdz Latvijas vēstniecībai, kur mūs gaida nepatīkams pārsteigums – izrādās to fotografēt neesot atļauts, iebildumi, ka mēs taču esam šīs valsts, kuras vēstniecības ēka tiek fotografēta pilsoņi, nelīdz un Papuasam nākas vien izdzēst bildi no sava fotoaparāta.
Mirkli vēlāk atklājas, ka turpat netālu ir iekārtojies „Lido”, kuru arī novērtējam. Izskatās, ka baltkrieviem latviešu ātrās ēdināšanas iestādījums iet ļoti pie sirds, jo apsēsties praktiski nav kur. Užavnieka viņiem arī nebija, līdz ar to ilgi tur nepalikām. Pēcāk ātri ieskrienam pretīm esošajā Centrālajā Universālveikalā, kurā biedri sev nopērk apģērba gabalus ar baltkrievu simboliku.
Tad sākas kroga, kurā varētu sakarīgi pasēdēt, medības. Mana baltkrievu skolasbiedrene noskaidro, ka itkā normālas iestādes esot „tur-un-tur”. Seko neliels brauciens ar metro un mēģinam ieiet vispirms pirmajā iestādē, kura par nelaimi todien nestrādā, tad aizvedusi līdz otrajai iestādei viņa mūs atstāj – esot kaut kur jāskrien kaut ko darīt. Ieejam, bet tur mūs sagaida paziņojums, ka vietu neesot. Oh well. Dodamies tālāk. Atrodam „T.G.I. Friday’s”. Tur gan arī ir pilns, bet te mani sagaida ļoti negaidīts pārsteigums – brīdī, kad esmu jau gatavs doties prom ieraugu iestādē ienākam vienu no pieciem saviem klasesbiedriem. Pateicoties viņam uzkavējamies pietiekami ilgi, lai viens no iestādes darboņiem mums piedāvātu apsēsties pie bāra letes, ko arī daram. Tur mēs nosēžam varākas stundas. Pēc tam dodos satikties ar šo savu klasesbiedru, ar kuru nosēžu vienā iestādē netālu no viesnīcas. Pēc pasēdēšanas tieku līdz viesnīcai, kur tiek pavadīta visa nākamā diena.