Sen jau gribēju uzrakstīt šo to par to, kā uztver basketbolu Lietuvā. Tagad, kad beidzot ir pienākusi offsezona, saņēmos to uzrakstīt (pie viena šis ir Windows Live Writer tests).

Šī būs vairāku rakstu sērija, jo vienā rakstā to visu ieliekot tas iznāktu pārāk garš, turklāt, vajag taču offsezonā ar kaut ko aizpildīt šo lapu :)

Runā, ka lietuviešiem basketbols esot tik pat svarīgs, ja ne svarīgāks kā katoļu baznīca. Halles esot mūžam piepildītas un visi to vien dara, kā tikai spēlē basketbolu. Tā nu gluži nav, bet nav arī dūmu bez uguns.

Patiesībā dadziem basketbols pirmajā vietā nokļūst tikai reizi gadā, gluži tāpat, kā Latvijā hokejs, tiesa ja mums par vietējo hokeja čempionātu interesējas tikai entuziasts, tad tur arī vidusmēra cilvēks zina nosaukt pirmās trīs vietas, un atbildēt uz vissvarīgāko lietuvietim jautājumu – “kas viņam patīk labāk Žalgiris vai Rytas?”

Tāpat katram lietuvietim ir viedoklis par to vai Sireika ir vai nav idiots, kā arī kāpēc izlasei ir/nav vajadzīgs kāds no spēlētājiem.

Dzīve Lietuvā mēdz apstāties divos gadījumos – kad nozīmīgā turnīrā spēlē izlase, kā arī tad, ja savā starpā sitas Rytas ar Žalgiri, pārējais ir attiecīgo klubu fanu ziņā.

Tātad par faniem. Centīšos raksturot klubu fanus pēc saviem visnotaļ subjektīvajiem novērojumiem.

Žalgiris. Šie ir noteikti visplašāk pazīstamie lietuvas klubu fani, ņemot vērā kluba sasniegumus un vēsturi, tie ir arī visdaudzskaitlīgākie. Viņu kaujas sauciens “Visi Kauno Žalgirio fanai!” ir spēcīgs un labskanīgs. Starp viņiem ir ne tikai Kauņas iedzīvotāji, bet arī liela daļa citu pilsētu tai skaitā Viļņas iedzīvotāju. Acu galā neieredz Rytas, un tā fanus.

Lietuvos Rytas. Ar šiem man ir iznākusi vislielākā saskarsme. Tā jau nu sanāk, ka lielākā daļa man pazīstamo lietuviešu basketbola fanu ir tieši šajā nometnē. Rytas fanu ir mazāk nekā Žalgira fanu un tradīcijas viņiem, iespējams, vēl nav tik izkoptas kā Žalgiriešiem, bet tomēr tās ir pārākas par jebkura Latviešu fankluba (tai skaitā hokeja, ibo, šie tik prot taurītē pūst un piedzerties) pārstāvjiem. Pazīstami ar sarkano dūmusveču iedabūšanu jebkurā hallē. Dzied pašu izdomātas (vai no ārzemēm adaptētas) klubu slavinošas dziesmas, pēc spēlēm sagaida basketbolistu iznākšanu no halles. Mūžīgi uzdod jautājumu par to “kur ir Stepas” (uz ko es pēdējā tikšanās reizē atbildēju parādot savu ASK krekliņu). Acu galā neieredz Žalgira fanus, jo sevišķi tos, kuri dzīvo Viļņā, uzskata, ka Kauņa nav pilsēta.

Šauļi. Nav tik naudīgi kā abu iepriekšējo komandu līdzjutēji – izbraukumos brauc visnotaļ maza saujiņa. Dzer Žalgira alu (droši vien tādēļ, ka nav savējā). Ir apgādājušies ar šaubīga izskata bungām un brūnu divlitrīgo plastmasas alus pudeli vālītes vietā. Ir spējīgi jebkuram pretiniekam spēli vecajā, mazajā Šauļu hallītē padarīt par dzīvu elli.