Nedēļa pagājusi kopš bija jāparādās šim te ierakstam. Diemžēl dažādu vairāk vai mazāk objektīvu un neobjektīvu iemeslu dēļ tas parādās tikai tagad. Lai nu kā, te būs.
Tātad, pēdējā diena. Tika noskaidrotas visas vietas. Atkal jau ar leišu spēles televīzijā nerādīšanu izcēlās laSexta. Līdz ar to pirmās trīs spēles nākas vērot turpat kur dienu iepriekš – savā laptopā.
Vispirms noskaidrojās pēdējā komanda, kura noteikti nebrauks uz Pekinu. Šķiet slovēņi pēc diviem zaudējumiem bija atguvušies un atkal demonstrēja to pašu spēli, kuru viņi rādīja trīs ceturtdaļas pret Grieķiju un pelnīti atņēma olimpiskās cerības frančiem (nu vismaz tiem diviem etniskajiem frančiem).
Tad sāku skatīties neko nenozīmējošo horvātu spēkošanos ar vāciešiem. Škiet, arī laSexta izdomāja, ka spēle nav nozīmīga un tālāk par pirmo ceturtdaļu strīmā nerādīja, tā vietā tika drillētas san Migela reklāmas, kuras jebkuru alus cienītāju ir spējīgas novest izmisumā. Lai nu kā, bet oficiālajā lapā noskaidroju, ka man par lielu pārsteigumu horvātiem bija slinkums segt Novicki un vācieši uzvarēja paliekot piektie.
Pienāca laiks dalīt bronzu. Lietuvas izlase izskatījās krietni labāk atkopusies no iepriekšējās dienas negaidītā zaudējuma, rezultātā likumsakarīga uzvara un bronza leišiem. Uzzinot šo patīkamo faktu uzreiz devos pie arēnas, lai skatītos uz laimīgo leišu pūli un vērotu finālu iekš kroga.
Spēles sižets atgādināja iepriekšējā dienā redzēto Krievijas un Lietuvas spēli, tikai šoreiz krievi jau no paša sākuma atradās smagā iedzinēju lomā. Pēc pirmās ceturtdaļas likās maz ticams, ka kaut kas varētu mainīties, līdz ar to devos apgaitā ap halli.
Spāņi jau bija sagatavojuši sev uzvarētāju autobusu.
Bet te tev nu bija, krievi, lai cik viņus arī nemīlētu tiesneši, saņēmās un sāka savu pakaļdzīšanos, kas trešajā ceturtdaļā vainagojās ar neizšķirtu (49:49), mirkli vēlāk rezultāts bija tāds pats, kā iepriekšējās dienas spēlē – 52:52. Ja atkārtotos sižets, šis būtu tas brīdis, kad spāņi veic liktenīgo izrāvienu neatstājot krieviem cerību viņus noķert, bet… Lai arī spāņi nedaudz izvirzījās vadībā, taču tālāk par +5 tie netika. Šis te +5, kuru spāņiem nodrošināja Gazols ar savu spraudienu mazliet vairāk kā pusotru minūti pirms spēles beigām arī bija pēdējais viņu gūtais grozs. Tajā brīdī spāņi, kuri sēdēja tajā pašā krogā jau sāka svinēt uzvaru un izskatās, ka arī spēlētāji, bet basketbolā +5 pie mazliet vairāk nekā minūtes nav nekāds pārsvars un to pierādīja krievi, kuri ar Morgunova sava naturalizētā amerikāņa Holdena pūlēm izrāva fantastisku uzvaru. (spēle starp citu ir tā vērta, lai viņu noskatītos; vienīgi torrentos esmu redzējis tikai ar žīdu komentētājiem, ja kādam ir zināms labāks variants lūdzu dodiet ziņu)
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini pārāk noskumuši spāņi nebija, škiet eurobaskets ir pieradinājis spāņus, ka finālā uz uzvaru cerēt nav vērts – galu galā šis viņiem bija sestais(!) sudrabs. Krievi toties lēkāja, kā traki. Viņu fani bija to pelnījuši.
Pēc apbalvošanas devos uz autobusiem, kur noķēru citu starpā arī Lietuvas izlasi ar medāļiem kaklā:
Tad sekoja atgriešanās vecajā labajā restorante Montaloya, kurā lietuvieši svinēja savu visnotaļ veiksmīgo čempionātu. Cita starpā uz šo iestādi vēlāk ieradās arī abi brāļi Lavrinoviči, Kleiza, Songaila, Kaukėnas un Jasaitis. Viņi visi tika sveikti kā nacionālajiem varoņiem pieklājas un, šķiet, visi iestādes apmeklētāji gribēja ar viņiem nobildēties.
Noslēgumā atstāšu jūs ar divām lietuviešu fanu dziesmām. Pirmā ir basketbolam specifiskā PUMPA, kuras izpildīšanai ir nepieciešams vidū stāvošais personāžs, savukārt otrā ir par neoficiālo himnu kļuvusī “Trys Milionai”