Sieviešu eirobaskets ir beidzies. Pie tam – krienti labāk nekā varēja sākotnēji cerēt, tiesa, sliktāk nekā beigās gribējās – apetitīte, galu galā, rodas ēdot.

Kur tad te ir māņticība? Jums varbūt likās, ka es šo pasākumu ignorēju? Nekā nebija – kopš pagāšsvētdienas vairāk vai mazāk laicīgi tika ieņemta sēdvieta Lāčplēša ielas Stellā, kur kopā ar Mārci, Ediju un Baibu vērojām mūsu meiteņu sekmes. Šie trīs, starp citu, nebija bijuši attiecīgajā iestādē uz Latvijas – Čehijas spēli, rezultātā līdz pat pusfinālam mēs sākām ticēt, ka mūsu klātbūtne tur ir nepieciešama.

Es savukārt jau pašā sākumā izdomāju, ka labāk neko nerakstīšu – citādi sanāks kā parasti – kādu paslavē un uzreiz viss aiziet podā.

Tagad varu pateikt tikai vienu lielu PALDIES meitenēm! PALDIES, ka cīnījāties līdz galam, PALDIES par visām šīm emocijām.

Varu tāpat atzīties – pirmo reizi, kad ieraudzīju šo te sieviešu basketbolu – nekā nevarēju pierast pie metieniem – tie likās dīvaini. Papētīju un sapratu kāpēc – vīriešu basketbolā veči vispirms paceļ rokas augšā un tad izpilda metienu, savukārt meitenēm metiens sākas no krūtīm. Nedēļas laikā pieradu un pārstāju to ievērot. Un īstenībā rekomendēju cilvēkiem kādreiz paskatīties sieviešu basketbolu – ir savādāk, bet tas nebūt nenozīmē sliktāk – vismaz emociju noteikti ir vairāk.