Kā jau Zariņa kungs vakar minēja nejaušā kārtā no sava LETAs kolēģa dabūju savās rokās tādu word dokumentiņu ar nosaukumu “SEB BBL Media Accreditation Form”. Šeit man uzreiz parādījās dilemma – akreditēties kā LETA pārstāvim, vai tomēr veikt eksperimentu un akreditēties kā šī te bloga autors. Padiskutēju ar Zariņa kungu un izlēmu vispirms drošības pēc aizsūtīt meilu uz adresi, kas bija norādīta šajā pašā formā iekš sadaļas “Contacts for accreditaion enqueries”.
Te nu ir jāiemet neliels akmentiņš gūgles epastam, kurš nezkādēļ izdomāja, ka atbilde uz manu meilu noteikti ir klasificējama kā spams un to ieraudzīju tikai burtiski pirms dažām minūtēm.
Lūk arī šī sarakste:
Labdien,
pavisam nejauši manās rokās ir nonācis SEB BBL mediju akreditācijas
pieteikuma forma. Šajā sakarā man ir radies jautājums – vai man ir
jēga sūtīt akreditācijas pieteikumu, kurā es norādu, ka esmu
basketbola bloga https://ramuuns.com/ autors? T.i. vai man, kā
cilvēkam, rakstošam par basketbolu, bet oficiāli neesot žurnālistam ir
iespēja cerēt uz veiksmīgu akreditēšanos?
Ar cieņu
Ramūns Usovs
https://ramuuns.com
—-
Sveiki,
Nav problēmu, droši sūtiet to mums.
P.S. cerams, ka šajā blogā parādīsies arī info par SEB BBL spēlēm. :)
Edgars
Nu ko – tagad šite varēšu rakstīt gari un plaši par visām tām SEB BBL spēlēm kuras man pietiks laiks apmeklēt :)
To, ka Šarūnas Jasikevičius ir dārgākais eiropas basketbolists vrodji noskaidrojām. Tāpat iepriekš jau ir zināms, ka grieķu fani ir absolūti maniaki. Kas notiek ja savieno šīs divas lietas? Tad rodas pusotru tūkstoti liels pūlis, kurš bruņojies ar dziesmām, videokamerām un fotoaparātiem neļauj nabaga leišu basketbola dievam ;) tikt no lidostas līdz savai viesnīcai.
Nedēļa pagājusi kopš bija jāparādās šim te ierakstam. Diemžēl dažādu vairāk vai mazāk objektīvu un neobjektīvu iemeslu dēļ tas parādās tikai tagad. Lai nu kā, te būs.
Tātad, pēdējā diena. Tika noskaidrotas visas vietas. Atkal jau ar leišu spēles televīzijā nerādīšanu izcēlās laSexta. Līdz ar to pirmās trīs spēles nākas vērot turpat kur dienu iepriekš – savā laptopā.
Vispirms noskaidrojās pēdējā komanda, kura noteikti nebrauks uz Pekinu. Šķiet slovēņi pēc diviem zaudējumiem bija atguvušies un atkal demonstrēja to pašu spēli, kuru viņi rādīja trīs ceturtdaļas pret Grieķiju un pelnīti atņēma olimpiskās cerības frančiem (nu vismaz tiem diviem etniskajiem frančiem).
Tad sāku skatīties neko nenozīmējošo horvātu spēkošanos ar vāciešiem. Škiet, arī laSexta izdomāja, ka spēle nav nozīmīga un tālāk par pirmo ceturtdaļu strīmā nerādīja, tā vietā tika drillētas san Migela reklāmas, kuras jebkuru alus cienītāju ir spējīgas novest izmisumā. Lai nu kā, bet oficiālajā lapā noskaidroju, ka man par lielu pārsteigumu horvātiem bija slinkums segt Novicki un vācieši uzvarēja paliekot piektie.
Pienāca laiks dalīt bronzu. Lietuvas izlase izskatījās krietni labāk atkopusies no iepriekšējās dienas negaidītā zaudējuma, rezultātā likumsakarīga uzvara un bronza leišiem. Uzzinot šo patīkamo faktu uzreiz devos pie arēnas, lai skatītos uz laimīgo leišu pūli un vērotu finālu iekš kroga.
Spēles sižets atgādināja iepriekšējā dienā redzēto Krievijas un Lietuvas spēli, tikai šoreiz krievi jau no paša sākuma atradās smagā iedzinēju lomā. Pēc pirmās ceturtdaļas likās maz ticams, ka kaut kas varētu mainīties, līdz ar to devos apgaitā ap halli.
Spāņi jau bija sagatavojuši sev uzvarētāju autobusu.
Bet te tev nu bija, krievi, lai cik viņus arī nemīlētu tiesneši, saņēmās un sāka savu pakaļdzīšanos, kas trešajā ceturtdaļā vainagojās ar neizšķirtu (49:49), mirkli vēlāk rezultāts bija tāds pats, kā iepriekšējās dienas spēlē – 52:52. Ja atkārtotos sižets, šis būtu tas brīdis, kad spāņi veic liktenīgo izrāvienu neatstājot krieviem cerību viņus noķert, bet… Lai arī spāņi nedaudz izvirzījās vadībā, taču tālāk par +5 tie netika. Šis te +5, kuru spāņiem nodrošināja Gazols ar savu spraudienu mazliet vairāk kā pusotru minūti pirms spēles beigām arī bija pēdējais viņu gūtais grozs. Tajā brīdī spāņi, kuri sēdēja tajā pašā krogā jau sāka svinēt uzvaru un izskatās, ka arī spēlētāji, bet basketbolā +5 pie mazliet vairāk nekā minūtes nav nekāds pārsvars un to pierādīja krievi, kuri ar Morgunova sava naturalizētā amerikāņa Holdena pūlēm izrāva fantastisku uzvaru. (spēle starp citu ir tā vērta, lai viņu noskatītos; vienīgi torrentos esmu redzējis tikai ar žīdu komentētājiem, ja kādam ir zināms labāks variants lūdzu dodiet ziņu)
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini pārāk noskumuši spāņi nebija, škiet eurobaskets ir pieradinājis spāņus, ka finālā uz uzvaru cerēt nav vērts – galu galā šis viņiem bija sestais(!) sudrabs. Krievi toties lēkāja, kā traki. Viņu fani bija to pelnījuši.
Pēc apbalvošanas devos uz autobusiem, kur noķēru citu starpā arī Lietuvas izlasi ar medāļiem kaklā:
Tad sekoja atgriešanās vecajā labajā restorante Montaloya, kurā lietuvieši svinēja savu visnotaļ veiksmīgo čempionātu. Cita starpā uz šo iestādi vēlāk ieradās arī abi brāļi Lavrinoviči, Kleiza, Songaila, Kaukėnas un Jasaitis. Viņi visi tika sveikti kā nacionālajiem varoņiem pieklājas un, šķiet, visi iestādes apmeklētāji gribēja ar viņiem nobildēties.
Noslēgumā atstāšu jūs ar divām lietuviešu fanu dziesmām. Pirmā ir basketbolam specifiskā PUMPA, kuras izpildīšanai ir nepieciešams vidū stāvošais personāžs, savukārt otrā ir par neoficiālo himnu kļuvusī “Trys Milionai”
Kā vēstī nu jau pavisam uzticami ziņu avoti, lietuviešu saspēles vadītājs Šarūnas Jasikevičius ir pēc abpusējas vienošanās lauzis kontraktu ar Golden State Warriors komandu.
Tas par 99.9% nozīmē, ka šogad redzēsim šo Eiropas basketbola admirāli spēlējam kādā no Eiropas TOP klubiem. Visticamāk Panathinaikos.
Par Jasikeviča iespējamo spēlēšanu Eiropā baumo jau visu vasaru. Tiesa līdz pat šim brīdim Jasikevičius personīgi noliedza jelkādas runas par viņa spēlēšanu vecajā kontinentā. Vislielāko interesi par šo spēlētāju līdz šim ir izrādījuši grieķu klubi. Ja var ticēt baumām, tad šobrīdējie Eirolīgas čempioni Panathinaikos lietuvietim sola maksāt 7 miljonus eiro par divām sezonām.
Laikam jau nebija tā pati veiksmīgākā diena. Vismaz lietuviešu 13. numuram noteikti nē. Iespējams arī slovēņu, grieķu un franču 13. numuriem vakar neveicās. Neesmu pārbaudījis, nezinu.
Par visu pēc kārtas.
Vakar pavisam nejauši uzzināju, ka spāņu telekanāls laSexta, kurš, cita starpā, televīzijā rāda dzīvajā visas eurobasket spēles dzīvajā rādīs tikai trīs, pirmās trīs. Tātad, lai redzētu lietuviešu spēli man bija vainu jāmēģina kaut kur izzvejot pusfināla biļeti vai arī sēdēt hostelī un skatīties strīmu. Tagad, protams, varu sev apgalvot, ka tā varbūt nebija tā labākā doma, bet izvēlējos neriskēt un paliku hostelī.
Neatceros tagad vairs kārtību, bet sākšu ar frančiem.
Tur viss bija vienkārši – horvāti bija pārliecinoši spēcīgāki. Popovičs sameta visu ko vien varēja, savukārt Pārkeru tā īsti arī nemanīju.
Slovēņi. Nu ko lai saka, vakardienas zaudējums grieķiem viņus ir morāli sagrāvis. Atkal jau slovēņi izlaida no rokām jau uzvarētu spēli. Šoreiz gan viņi it kā pretojās vairāk, bet arī vācieši izlīdzinājumu panāca agrāk. Žēl viņus.
Grieķi.
Labi cīnījās grieķi. Tiešām labi. Vienu brīdi jau likās, ka nebūs finālā spāņu, bet… Pēc tam, kad spēles beigās spāņi ieguva pārsvaru, grieķiem bija jāpaveic brīnums, kādu viņi paveica vakardien. Spāņi gan nav slovēņi, un grieķi arī nav dievi – brīnums izpalika.
Lietuvieši.
Šeit mana sāpe bija vislielākā. Sākums bija kā ledaina duša – 13 – 1. Ceturtdaļa beidās ar 25-12. Tad vienu brīdi pat bija -19. Šajā brīdī lietuvieši pamodās un sāka izskatīties pēc tās komandas, kuras 7 uzvaras biju redzējis klātienē – laba aizsardzība, skaisti uzbrukumi un trešās ceturtdaļas vidū tika panākts izlīdzinājums, bet…
Tad krievi sāka savu otro un izšķirošo uzvaras gājienu, ātri vien jau atkal viņiem bija +11. Un atkal jau lietuvieši izskatījās bezpalīdzīgi.
Interesanti, ka pirms ceturtdaļfināliem parunājos ar vienu krievu fanu. Viņš man pilnīgi droši apgalvoja, ka pusfinālā viņi Lietuvu uzvarēs. Izrādās viņam bija taisnība.
Nu bet vajag taču. Tik interesanta diena un es nepaņemu līdzi fotoaparātu. Prātīgi.
Vakar bez jebkādām cerībām uz biļetēm devos taisnā ceļā uz bāru. Jau iekārtojos krēslā ar alus pudeli rokās un nu tik skatīšos, tad pēkšņi pienāk viens leitis un saka, “a ko jūs te tā sēžat, kāpēc uz spēli neejiet”. Es ar vienu savu jau nedēļu iepazītu leišu paziņu viņam atbildam, ka redz biļešu neesot. Viņš uzreiz – “kā nav? Tepatās ir divi spāņi, kuri grib tikt vaļā no savām biļetēm 40 euro”. Ilgi nedomājām, jo spēle tūlīt, tūlīt sāksies un paņēmām ar.
Ātri aizskrienam līdz hallei, atrodam savas vietas. Ko mēs redzam – leiši iedzinējos, turklāt var redzēt, ka spēle viņiem īsti neiet. Nu ok, bik aizsardzībā saņēmās un horvātus noķēra. Tā punkts punktā paiet pirmais puslaiks.
Sapratuši, ka mūsu vietas ir tieši aiz groza un tas grozs baisi traucē, dodamies pie lielās fanu armijas, kura dīvainā kārtā sēž sānos, tiesa augšstāvā. Dodamies stāvēt. Spēle tāda nervoza, it kā leišiem beigās izdodas neliels izrāvieniņš, bet nu beigās tāpat sanāca paliels stresiņš. Labi, ka horvāti izdomāja mest soda metienus garām.
Te ir maziņš video, par šo spēli:
Spēle beidzas, leiši priecājas, horvāti viņus apsveic, te pēkšņi izrādās, ka spāņiem kuro reizi jau ir sabojājies pulkstenis un izrādās vēl ir vesela sekunde jāspēlē. Par laimi leišu bumba un horvāti neko nemēģināja darīt. Kas bija pats sliktākais, ka arī tad, kad lietuvieši izspēlēja savu sānu autu, arī tad pulkstens nesāka darboties. Par laimi tiesnesis bija saprātīgs un pateica viss.
Pēc spēles leiši devās savus varoņus sagaidīt pie izejas. Skanēja dziesmas, kūpēja cigāri.
Izdomāju, ka jāiet paskatīties arī otra spēle. Ļoti pareiza doma. 3/4 no 4 slovēņi, kaut nedaudz bet bija pārāki, ceturtajā ceturtdaļā līdz pat spēles beigām nekas neliecināja, ka grieķiem ir kaut mazākās cerības. Vienīgie, kas ticēja bija fanātiskie grieķu fani. Viņu ticība, grieķu spēlētāju saņemšanās un slovēņu neveiksme, tas viss kopā ļāva ieraudzīt visfantastiskāko izglābšanos, kādu dzīvē biju redzējis. Lūk pēdējā minūte. Noskatities – tas ir jāredz.
Pēc spēles grieķu fani vēl kādas 20 minūtes skandēja tribīnēs, paši spēlētāji lēkāja tā, it kā viņi būtu ieguvuši zelta medaļas. Arī grieķi savus varoņus sagaidīja pie autobusa, dziedot un skandējot, tāpat kā to darīja visu spēli.
Nobeigumā neliels stāstiņš par to, ko nevajag darīt Madridē – proti, ja jūs nakts vidū izdomājiet, ka ir jāiet cauri Gojas parkam, tad to nevajag darīt, ne jau tāpēc, ka tur būtu narkomāni vai citas sabiedrības padibenes, gluži vienkārši parks ir aizslēgts, pat ja vieni no vārtiem ir vaļā, neejiet iekšā, jo pēc tam vainu jums nāksies atgriezties uz turieni, kur ienācāt (ja paveicas, ka tie vārti nav aizslēgti) vai arī būs jāmeklē cita izeja, kura būtu vaļā. Vaļā esošā izeja starp citu atrodas parka dienvidaustrumu stūrī.
Sākās pats interesantākais – izslēgšanas kārtas. Un vakar jau pirmā spēle nelika vilties.
Bet par visu pēc kārtas.
Tā kā pie pēdējās čempionāta arēnas nebiju bijis, tad izgāju laicīgi – 2 stundas iepriekš. Pirmais pārsteigums bija jau metro. Ja uz iepriekšējo halli brauciens bija 2 pieturas un aptuveni 7 minūtes īss, tad, kaut arī šī arēna atrodas, vismaz kartē skatoties tuvāk, brauciens ar metro ilga vismaz divreiz vairāk un pieturu bija vairāk nekā spēju saskaitīt. Bet nu ,ja jau par metro ir samaksāts, tad jau jābrauc.
Biju lasījis oficiālajā, ka kaut kur Madridē notiek basketbola svētki. Bija doma kaut kad uz tiem saņemties un aiziet, labi vien ir, ka iepriekš nesaņēmos, jo izrādās, ka tie notiek turpat pie Palacio de Deportes Felipe II.
Viena no atrakcijām – izdari četrus metienus no dažādiem attālumiem – ja kaut ko iemet, saņem T – kreklu. Sarkanu, protams.
Pati arēna izskatās milzīga. Turklāt tai apkārt nav brīvu plašumu – iedomājieties to iespiestu kaut kur Rīgas centrā, piemēram, Starp Čaka, Lāčplēša, Barona un Ģertrūdes ielām. Aptuveni tik lielu platību tā arī aizņem vienīgi šeit apkārtējām mājām, šķiet, ir par pāris stāviem vairāk nekā Rīgā.
Enīvei, tā kā biļešu man nebija, un ja vien kāds nenosponsorēs arī nebūs (bik tomēr uz beigām sāk lauzt notērēt vēl ~200 euro), tad devos taisnā ceļā uz otru Švyturys bāru. (Atjautības uzdevums, atrodiet Švyturys bāru iepriekšējā attēlā). Nācās mazliet vilties, jo tas izrādījās krieni mazāks, par to, kas bija MežaparkāCasa del Campo. Vismaz televizori bija plazmas.
Pirms spēles vēl mūs negaidīti paguva apciemot Lietuvas premjers. Paspiedu viņam roku un vismaz zinu kā šis tagad izskatās – ja godīgi, tad krietni labāk par CūkmenuKalvīti.
Vienīgi žēl, ka attapos, ka jābildē, tikai brīdī, kad šis jau devās prom.
Krievijas un Francijas spēle bija tieši tāda, kādai tai būtu jābūt. Sīva, interesanta, un ātra. Šoreiz veiksmīgāki spēles galotnē bija krievi, kuri, neskatoties uz ar piecām piezīmēm malā sēdošo Kiriļenko un vairākiem garām aizmestiem soda metieniem, tomēr spēja uzvarēt. Labi vien ir, jo ar viņu faniem ir krienti labāka sadzeršana, nekā ar frančiem :)
Pēc šīs spēles devos ātrā kultūras ceļojumā apkārt hallei.
Izrādās, ka no galējām ieejām var, kaut nedaudz saskatīt arī halles iekšpusi.
Lai nu kā, pienāca laiks otrai spēlei. Spāņi, neskatoties uz pāris veiksmīgiem Novicka trīspunktniekiem spēles sākumā, neatstāja ne mazāko cerību vāciešiem. Jau pēc pirmā puslaika teicu blakus sēdošajiem spāņiem, ka viss, kas šajā spēlē ir atlicis ir noskatīties jūsu šovu. Tā arī notika.
Nu ko atlicis tikai pats interesantākais, kāda no komandām uzvarēs vēl trīs spēles un kļūs par eiropas čempioniem, pārējās visas piedzīvos vismaz vienu zaudējumu. Viena, kura zaudēs visās spēlēs zaudēs cerības spēlēt nākamgad Pekinā.
Vakar jau pašā pirmajā spēlē tika izlemts vienas komandas liktenis. Itāļu basketbolisti nākamgad noteikti nespēlēs olimpiskajās spēlēs. Tas kļuva skaidrs pēc tam, kad izšķirošajā spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā, iemidzinošā spēlē tie zaudēja Vāciešiem.
Ko gan var teikt par šo spēli. Nebaudāma. Interesanta, bet tajā pat laikā nebaudāma. Kādu gan baudījumu var gūt no basketbola, ja puslaikā rezultāts ir 27:27. Vācieši it kā labi aizsargājās, ja to tā var nosaukt, jo itāļu uzbrukums bija pilnīgi statisks – pret tādu aizsargāties jau nav grūti. Savukārt itāļi aizsargājās tikai mazliet sliktāk. Rezultātā ar to vāciešiem pietika, lai turpinātu savu olimpisko sapni, bet šai itāļu jaunajai paaudzei būs vēl jāpaaugās.
Tā kā nākamā spēle solījās būt neinteresanta un neko neizšķiroša aizstigāju līdz leišu bāram. Pirmais ko tur satiku bija šis te dāņu puisis:
Aha, ar divas dienas vecu, spāņu policijas iedotu zilumu.
Leiši cita starpā vāca parakstus FIBA europe nodotai vēstulei, kurā tiek prasīts atvainoties par Lietuvas karoga zaimošanu un lietuviešu fanu piekaušanu.
Parakstījos.
Tad vienā brīdī galvenie fani sāk doties halles autostāvvietas virzienā. Tur tiek satikts spāņu tiesas atbrīvotais biedrs:
Ļoti emocionāls mirklis.
Uz franču spēles otro puslaiku tomēr tiek aiziets – kā izrādās vienīgais, kas tur bija redzēšanas vērts bija šis te cilvēks
Mūsu pašu Oļegs Latiševs. Ceru, ka eiropas čempionātā viņš būs guvis neatsveramu tiesāšanas pieredzi un Latvijas čempionātā varēsim sagaidīt tiesāšanas kvalitātes uzlabojumus.
Pienāca laiks galvenajam vakara notikumam – Lietuva – Slovēnija. Saprotot, ka šī visticamāk ir pēdējā eirobasket spēle, kuru man šogad izdosies redzēt, tiek nolemts – jāiet uz leišu fanu sektoru.
Leišu fani, kā jau iepriekš tika minēts uz spēli ieradās aptinuši savas galvas. Teikšu godīgi – nožēloju, ka pie šiem te cilvēkiem nebiju atnācis stāvēt jau agrāk, tieši tā – stāvēt, jo par sēdēšanu šeit neviens nedomā. Visa spēle tiek pavadīta stāvot kājās dziedot, skandējot un plaudējot.
Par pašu spēli nav ko daudz piebilst. To, ka lietuvieši varētu zaudēt varēja iedomāties tikai fanātiskākie slovēņu līdzjutēji, tas nekas, ka slovēņiem, tāpat kā lietuviešiem līdz vakardienai nebija ne viena zaudējuma. Slovēņi kaut mazliet spēja turēt līdzi tikai pirmajā puslaikā. Tad, šķiet, viņiem beidzās spēki un rezultātā likumsakarīgs iznākums – lietuviešu svinības Švyturys bārā.
