Šodien latvju basketbola klubiem ir divas visnotaļ interesantas spēles.

Vispirms Mariupolē (kurš latvietis ir vispār spējīgs izrunāt šitādu vārdu) bez trim “vadošiem” spēlētājiem ASK Rīga centīsies iekost (nezaudēt ar pārlieku lielu rezultātu) grupas līderiem Avzomašam, savukārt nedaudz vēlāk V-pils piedalīsies trenniņmačā ar Lietuvos Rytas.

Par ASK – lai arī tie uz turieni aizbrauca bez Miladža, Valtera un Grafa (kuriem laikam par sodu tikšanai BBL zvaigžņu spēles starta pieciniekā iedeva brīvdienas), tomēr ir iespējas kaut ko mēģināt parādīt – ibo to, ka Viļums var ja vajag, ne tikai traucēt pretiniekiem, bet arī šo to samest grozā viņš pierādīja iepriekšējā FIBA kausa spēlē pret Marussi. Galvenais, lai Buškevics beidzot atcerās, kā tad īsti ir jādriblē, jo ja viņš tā turpinās kāst bumbas cenšoties pārdriblēt pāri viduslīnijai, labi tas nebeigsies. Svarīgi arī lai Bramlets nezaudē savaldību, ibo tad nāksies laukumā laist Freimani, kurš šobrīd ir stipri pārlieku kautrīgs, lai veiksmīgi pildītu uzdevumus centra postenī. Ja uzkritīs Babrauskam un Andriukaitim – tad viss būs +- ok.

Savukārt Viļņā varētu būt kārtējā spēle uz skatītājiem, jo sportiskā ziņā BBL otrais posms “1. divīzijas” komandām neizšķir pilnīgi neko (nu ja nu vienīgi to, kurš ceturtdaļfinālā spēlēs ar lūzeriem no “2. divīzijas”). Te jau redzējām to kā Ventspils pamanās zaudēt i, Šauļiem, i Baronam. Tagad intrigas uzturēšanai viņi varētu paņemt novājināto Rytas. Ventspilij gan viss ir šķiet atkarīgs no viesspēlētāju motivācijas, jo diemžēl vietējie kadri tur tiek izmantoti ļoti epizodiski.

Bet īstenībā tie ASK rīgas “fani”/”kreklu distributori” ir baigie žmoti – 20Ls par ASK Rīgas kreklu ir biku par daudz (tas jau nekas, ka sagāju sviestā un tādu brīnumu nopirku). Īpaši, ja ņem vērā to, ka tas krekls patiesībā ir viena liela Pareksa reklāma. Varēja jau nu Parekss biku viņus nosubsidēt, tad būtu lielāks lielāks skaits ar staigājošām reklāmām.

Bet nu tagad vismaz ir izvēle, a to es nesaprotu tos nabaga cilvēkus, kas sezonas pirmajā pusē pirka tos kreklus, ibo tad varēja dabūt tikai un vienīgi Valteru. Un jā vismaz krāsu varēja piedzīt identisku īstajām maikām, nevis atstāt to tizli-gaiši-dzelteno.

moš pablogot par basketbolu?

Vista + Apache + PHP + PostgreSQL

Izskatās, ka pat strādā :)

29.12.2006.

Minska. Rīts. Ielas vēl nav notīrītas. Secinu, ka pa šiem gadiem neesmu pazaudējis spējas orientēties Baltkrievijas galvaspilsētā. Divu galveno ielu nosaukumu maiņa gan mazliet izsit no sliedēm, bet citādi pietiekami ātri un veiksmīgi atrodam viesnīcu. Tā kā esam ieradušies krietni pirms divpadsmitiem, tad izlemjam piemaksāt par iespēju ielīst uz pāris stundām gultā. Istabiņas atrodas viesnīcas pēdējā – 13. stāvā. Dekors ož pēc padomijas, kā arī varēja būt krietni siltāks (temperatūra manis ieņemtajā istabiņā turas diezgan konstanti pie +15 grādu atzīmes), toties tajās pāris stundās izguļamies krietni labāk nekā vilcienā.

Pamostamies un ap pus divpadsmitiem dodamies meklēt kādu vietu kur kaut ko apēst. Pusstundu nostaigājot ievelkamies vienā no divus kvartālus lielās vecpilsētas krogiem, ar cerību, ka tur kaut kas ēdams būs. Diemžēl, mums paziņo, ka virtuve nestrādājot un rezultātā paliekam bez brokastīm, toties mani ceļabiedri nobauda savu pirmo baltkrievu alu.

Dodamies nelielā ekskursijā pa centru un izdomājam novērtēt vietējo Il Patio. Tur mums par pārsteigumu atklājas, ka bez picām un visām citām šņagām ir pieejams vēl arī t.s. baltkrievu virtuves komplekss – Kurzemes stroganovs. Tā kā Kurzeme mums ir tuvāka pie sirds par Neapoli, turklāt ja ņem vērā, ka šis brīnums maksāja krietni lētāk, tad to arī paņemam. Gatavots tas tika diezgan ilgi, bet toties tika diezgan labi paēsts.

Uzreiz pēc ēšanas satiekam vienu manu skolasbiedreni, kura man piepalīdz veikt gida pienākumus. Aizčāpojam līdz Latvijas vēstniecībai, kur mūs gaida nepatīkams pārsteigums – izrādās to fotografēt neesot atļauts, iebildumi, ka mēs taču esam šīs valsts, kuras vēstniecības ēka tiek fotografēta pilsoņi, nelīdz un Papuasam nākas vien izdzēst bildi no sava fotoaparāta.

Mirkli vēlāk atklājas, ka turpat netālu ir iekārtojies „Lido”, kuru arī novērtējam. Izskatās, ka baltkrieviem latviešu ātrās ēdināšanas iestādījums iet ļoti pie sirds, jo apsēsties praktiski nav kur. Užavnieka viņiem arī nebija, līdz ar to ilgi tur nepalikām. Pēcāk ātri ieskrienam pretīm esošajā Centrālajā Universālveikalā, kurā biedri sev nopērk apģērba gabalus ar baltkrievu simboliku.

Tad sākas kroga, kurā varētu sakarīgi pasēdēt, medības. Mana baltkrievu skolasbiedrene noskaidro, ka itkā normālas iestādes esot „tur-un-tur”. Seko neliels brauciens ar metro un mēģinam ieiet vispirms pirmajā iestādē, kura par nelaimi todien nestrādā, tad aizvedusi līdz otrajai iestādei viņa mūs atstāj – esot kaut kur jāskrien kaut ko darīt. Ieejam, bet tur mūs sagaida paziņojums, ka vietu neesot. Oh well. Dodamies tālāk. Atrodam „T.G.I. Friday’s”. Tur gan arī ir pilns, bet te mani sagaida ļoti negaidīts pārsteigums – brīdī, kad esmu jau gatavs doties prom ieraugu iestādē ienākam vienu no pieciem saviem klasesbiedriem. Pateicoties viņam uzkavējamies pietiekami ilgi, lai viens no iestādes darboņiem mums piedāvātu apsēsties pie bāra letes, ko arī daram. Tur mēs nosēžam varākas stundas. Pēc tam dodos satikties ar šo savu klasesbiedru, ar kuru nosēžu vienā iestādē netālu no viesnīcas. Pēc pasēdēšanas tieku līdz viesnīcai, kur tiek pavadīta visa nākamā diena.

Atgriešanās Baltkrievijā pēc vairāk nekā četru gadu pātraukuma… Jāpaskatās, kas tur ir mainījies. Ceru, ka nebūšu kraujams vilcienā ;)

Neticēsiet, bet piparkūku cepšana ir ok.

Kā ziņo neoficiāli, bet droši avoti, pazīstamajam blogerim Kristapam Kaupem jau ilgstoši mājās nav interneta. Iemesls – nesamaksāts rēķins…

Pana Ramūna dienas jautājums: Vai Kristaps Kaupe apmeklē interneta kafeinīcas, lai uzturētu blogiem.lv?

Un tā, man ir tas lielais prieks paziņot, ka es, Ramūns Usovs* esmu atzīts par žurnāla Time 2006. gada cilvēku

^* – ak jā, tu arī esi atzīts par gada cilvēku manu dārgo lasītāj…

Edit: Ekh lunis, kā man šitā links neiekopējās, bet nu gada cilvēkam ir piedodami ;)

tā kā esmu šonakt uz spama takas, tad turpināsim.

Artis man nejauši norādīja uz vienu jauku vācu puisi vārdā Jona.

Šis jaukais cilvēks, kuram par laimi latviešu valoda vēl nav tik tālu iedrillēta, lai viņš izmantotu visādu nelabus svešvārdus, aprakstot nesen notikušos vietējo blogeru pasēdēšanu, pašam neapzinoties, izmeta tādu skaistu vārdu kā “satikums”. Imho šis ir viens bloody brilliant vārds – krietni labāks par visādiem tur “samitiem”, “tusiem”, “drūzmiņiem” un citām tamlīdzīgām šņagām.