Kas tad vakar bija labs un interesants šajā lieliskajā basketbola fiestā? Tā kā dienu iepriekš biju škiroties no 50 euro ieguvis savā īpašumā vienas dienas biļeti, tad visu vakardienu pavadīju Madrides Telefonica arēnā, kurā notiek E/F grupu spēles.

Pati arēna ir diezgan ietilpīga – aptuveni 10K vietu, turklāt redzēt var labi no jebkura leņķa – sliktu vietu tur nav.

Vienīgais, pret ko tur var celt iebildumus ir tas, ka pilnīgi nav kur uzkārt fanu karogus – Lietuvieši savus slavenos karogus (Macas, Šiška, Šaras utt) pat nevlka ārā – ņefig viņus smērēt, ja no tā karoga var redzēt labi ja pusi.

Par pašām spēlēm.

Pirmajā spēlē nebija Dirka diena – Francija bez īpašām pūlēm tika galā ar Vāciju. Dirks iemeta 2/9 trejačiem – pārējie vācieši ielidināja vēl divus.

Otrajā spēlē lietuvieši, nu jau tradicionāli, ievārīja sev sūdus un paši ar viņiem tika galā. Itāļi uzvarēti un ceturtdaļfināls garantēts, vienīgais, kas dara nemierīgus mūsu braļukas, ir tas, ka nelielu cirkšņa traumu ir guvis Šaras. Tiesa to, ka Gusts ir jātur uz soļina Būtauts ir sapratis, un pret itāļiem šo laukumā nelaida.

Leišu fanu ir kļuvis mazliet mazāk, bet skaļi viņi ir diezgan

Ja ir šāds bungu komplekts, tad neko citu nemaz nevar gaidīt.

Trešajā spēlē atmosfēra zālē neliecināja par eiropas čempionātu – zālē bija palikusi labi ja trešdaļa skatītāju, no kuriem lielākā daļa bija garlaikotu spāņu un lietuviešu. Enīvei Turki zaudēja Slovēņiem. Slovēņi gan neko īpašu nerādīja, lai arī turki iemeta tikai 51 punktu, neteikšu, ka slovēņu aizsardzība būtu bijusi savos augstumos. Turku problēma ir viņu galvās – cik brīvus metienus turki aizmeta garām, man pat apnika skaitīt. Un šķiet vēl nebiju redzējis kādu komandu spēlējam ar tādu nolemtības sajūtu sejās kā turkus.

Lai vai kā, tā kā dzīvoju Madrides centrā, tad lietuviešu svinības varēja dzirdēt līdz pat kādiem diviem – trijiem naktī. Viņiem viss, pagaidām, iet pēc plāna.