Tas viss sākās pavisam nejauši.

Aizāju es neko ļaunu nedomādams 2008. gada 1. septembra vakarā uz Ļeņingradu. Domāju, iedzeršu es vienu rumkoliņu, palasīšu Šveiku, varbūt pakavēšu laiku sarunā ar kādu no šīs iestādes iemītniekiem. Nosēdos es ar rumkolu un Šveiku pie bāra letes un tad ieradās VIŅŠ. VIŅŠ bija nupat ticis izsviests ārā no kojām un milzīgajā sporta somā nesa ceturto daļu no savas iedzīves. Tad es viņam uzdevu šo absolūti nevainīgo jautājumu:

– Kur tad tu, Uldiņ, šonakt gulēsi?
– Ja godīgi, nezinu, iespējams, ka šeit.

Tad man nejauši paspruka mēle un šim jauneklim tika izteikts liktenīgais piedāvājums:

– Nu tu jau vari šonakt palikt arī pie manis…

Iespējams, ka tā bija vakara, nedēļas, iespējams, pat mēneša vai gada lielākā kļūda, bet tikpat labi iespējams, ka arī ne…

Lai nu kā, tajā vakarā mēs godīgi nosēdējām Ļeņingradā, es izdzēru trīs rumkoliņas, Luckāns – 3x200g Piparmētru liķiera. Tas saprotams nozīmēja tikai vienu, aiziet līdz savām jaunajām mājām viņš nebija spējīgs nekādi.

Kaut kā nebūt viņš tika dabūts līdz Aspazijas bulvārim, kur man ar viņu bija sekojoša frāžu apmaiņa:

– Luckān, par taksi maksāsi?
– mhmm…

Piecas minūtes un piecus Luckāna latus vēlāk esam ieradušies pie mana Mālpils ielas dzīvokļa, un Luckāns lielākoties pašrocīgi uzkāpj augšā uz ceturto stāvu. Viņš tiek nosēdināts uz dīvāna, viņam tiek iedots arī spilventiņš un sedziņa, bet vai Jūs, manu dārgo lasītāj, nojaušat, ko darīja šis skaistais dzīvnieks? Vai Jūs domājat, ka pēc tāda alkohola daudzuma viņš, kā godīgs cilvēks liksies gulēt un atjēgsies kaut kad no rīta? NE VELLA. Šis jaukais cilvēks vēl vairāks stundas kaut ko pie sevis dziedāja, murmināja un visādi citādi izrādīja aktivitātes pazīmes.