Nākamajā rītā man bija laicīgi jāpamostas. Tā kaut kā nelāgi sanāca, ka man tajā rītā pulskten 10:00 bija jābūt darbā lai tur lūzt, vai plīst – tikšanās ar klientu, saproties. Bet ne par to ir stāsts.

No rīta, pirms manas promdošanās Uldis ar žēlīgām (vēl kārtīga vīra dūšā esošām) acīm izlūdzās, lai es viņam ļaujot vēl pagulēt. Daudz jau izvēles man nebija, galu galā bija taču skaids, ka neku šis jaunietis nebūs spējīgs doties. Tā nu es viņu atstāju mājās.

Darbā esot atceros, ka, lai arī es viņam biju atstājis atslēgas es viņu nekādi nebiju painformējis par durvju kodu. Līdz ar to, ja šis jaunietis izdomātu kaut kur doties projām, tad atpakaļ gan viņš īsti netiktu. Oh well. Gan jau piezvanīs, nodomāju es, un ap 18:00 dodos uz savu kora mēģinājumu.

Pēc mēģinājuma ierodoties mājās, konstatēju, ka Luckāns ir turpat, kur viņš bija no rīta, tiesa viņš ir žirgts, sadzēries daudz tējas un atklājis Night Watch. Padiskutēju ar viņu mazliet par grāmatām, kuras viņš droši drīkst palasīt, un dodos mazliet pastrādāt. Tāpat diskusijas laikā tiek noskaidrots, ka piezvanīt man viņš nebūtu varējis – jo telefons veiksmīgā kārtā ir kojās.