Ap vieniem pamostos. Paskatos vai dīvānā ir Uldis. Ir. Tātad mājās ticis. Guļ gan kā nosists.

Pamostās Uldis ap kādiem četriem, kā reizi tad, kad esmu uzjaucis pankūku mīklu. Pirmais, ko viņš dara ir pieskrien pie izlietnes, atrod kaut kur krūzīti un izdzer kādas trīs krūzes ūdens – slāpst, saproties. Uz jautājumu vai ēdīs pankūkas viņš atbild noraidoši. Nekas, padomāju, uzcepšu, gan jau apēdīs. Protams, ka tā arī bija.

Pēc pusdienāmbrokastīm Luckāns izlūdzās pasēdēt pie datora un beidzot apskata Baldones bildes, protams neiztiekot bez skaļiem smiekliem un komentāru rakstīšanas.

Nemanot pienāk vakars. Lai cik ļoti es arī necentos viņu no tā atrunāt, tomēr ap desmitiem dodamies … protams, ka uz Ļeņingradu. Tur tiek satikta pavisam skaista kompānija, un nez kādēļ, tiek izdomāts, ka ir jāspēlē kauliņi. Uzminiet, kurš par visiem mums paņirgājās? Luckāns.

Spēles brīdī pēkšņi kāds (visticamāk Sergejs) piezvana Lapsam, un Lapsa šis savāc luckānu un aizskrien uz Hanzabāru. Pēc pāris minūtēm abi atgriežas. Izrādās tajā mājā, kurā ir Ļeņingrada otrajā stāvā esot brīva viena istaba, un tā tiek piedāvāta Luckānam. Tā, kā iespējams drīz man atkal nebūs vairs par ko rakstīt..

Kaut kad pēc pusnakts, es izdomāju, ka tā kā man ir nākamajā rītā pusdesmitos jābūt darbā, tad ir laiks doties mājās. Pirms promiešanas atgādinu viņam, ka nākamajā dienā vajadzētu reģistrēties un dodos projām.