Mani pamodināja negaiss. Starp zibeni un pērkonu laika starpība nebija garāka par sekundi. Pērkons bija tāds, ka ārā sāka gaudot autmašīnu signalizācijas un logi manāmi notrīsēja pēc katra pērkona dārda.

Ieskatījos otrā istabā. Inese, kura bija plānojusi celties sešos vēl gulēja. Uzmodināju viņu, ar attiecīgo jautājumu, uz ko tika saņemta atbilde, ka viss ir ok, un, ka sešos viņa patiešām esot pamodusies, jo kā rezi tikos mājās ieradās Luckāns. Luckāns arī vēl nebija galīgi iemidzis. Mazliet paskatījos negaisu un devos vēl pasnaust.

Pusdeviņos gan cēlos augšā. Luckāns lasīja grāmatu un Inese snauduļoja. Kad devos projām Inese pieleca kājās un arī sataisījās uz darbu, savukārt Luckāns teicās kādu stundiņu palasīt un tad doties pie Ārijas, ja vien neaizmigšot.

Vakarā aizčāpoju līdz Ļeņingradai. Izdzēru vienu rumkolu un nezināmu iemeslu dēļ Luckānu tā arī tur neieraudzīju. Oh well, jādodas mājās. Ejot pa savu pagalmu, uzmetu acis uz logiem – tumšs – Luckāns vainu ir prom, vai arī guļ. Izrādās guļ.

Atklājās, ka viņš atkal kaut ko nelabu ir apēdis (par vainīgām viņš uzskata olas), un visu dienu juties draņķīgi. Sākam runāt par darba lietām, precīzāk, par to, kur tad Luckāns varētu pastrādāt. Nejauši ieminos par darbu LETĀ, aizejam paskatīties vai nav tur kāds darba sludinājums – ir. Turklāt tieši tas, ko Luckāns vēlas visvairāk – sociālpolitisko ziņu reportieris. Paklausoties viņa uzstāšanos par, kaut vai to, kurās dienās cikos notiek kādas politiskās sēdes, secināju, ka jā, šo darbu viņš tiešām varētu darīt izcili.