Par pirmo dienu varat izlasīt iepriekšējā rakstā

Tātad pamostos ap vienpadsmitiem – gaiss iekš SAABa bija tuvu pie beigām. Dodos apgaitā pa teritoriju – vēlmes divas – izlocīt kājas un iedzert kafiju. Pirmā lieta gan ko izdaru – aizčāpoju līdz akustiskajai skatuvei un savācu svaigi uzlādēto fotoaparāta batereju.

Tur starp citu piedāvāja tēju

Nākamais apskates objekts, kuru izdomāju pārbaudīt ir Luckāna telts, kura ir diezgan pajukusi, bet pašu Uldi tur neieraugu.

Aha, nodomāju pie sevis, tad jau ir pamodies un gan jau, ka aizvazājies līdz kādam futbola laukumam. Dodos tad uz turieni. Futbols gan tur notiek, tiesa pašu Uldi ieraudzīt tur neizdodas.

Nu labi, ka nav, ta nav. Apskatu ar kādām muļķībām vēl nodarbojas citi festivāla apmeklētāji

un dodos satikt Ēriku un Ingrīdu, kuras pierunā mani aizdoties uz Baldoni, jo tur, redz, esot auto iekš kura stāv viņu mantas. Tā kā iepriekšējā vakarā biju visnotaļ skeptiski noskaņots uz alkoholu, tad nekādu problēmu ar stūrēšanu nebija.

Baldonē tiekam pie iespējas nomazgāties, mūs pacienā ar kafiju, kā arī pamatīgi aposta vietējais rotveillers

Dodamies atpakaļ. Vecumnieku veiklā iepērakm sastāvdaļas priekš desburgeriem (kuri bija starp citu pavisam neslikti), jo pirmajā vakarā jau tika secināts, ka festivāla teritorijā pārtikas piedāvājums ir visnotaļ neesošs.

Vienā brīdī satiekam arī Aismu ar viņas labi pamanāmo oranžo cepuri.

Aptaujāju satiktos cilvēkus, kad viņi ir pēdējo reizi redzējuši Luckānu un noskaidroju, ka tas ir bijis ap 10 – 11 no rīta. Sāku nedaudz uztraukties. Lai nu kā aizvazājos līdz grupas Suņa Stunda koncertam, kur ieraugu šo

Izdomāju, ka ir vērts pieņemt šo padomu. Lai nu kā, bet Suņa Stunda nospēlēja lieliski – turklāt arī atgādināja visiem zināmo notikumu Pļaviņās.

Tikmēr citi klausītāji paši pārvērtās par suņiem:

Oh, well, izdomāju atkal veikt nelielu aplīti pa teritoriju, ja nu izdodas tomēr uzskriet virsū Luckānam. Savā ceļojumā ieraugu skeiterus

un tālāk jau pamanos tikt uz akustisko skatuvi, kurā mani sagaida dienas patīkamākais pārsteigums, kuras balss ir tik pat skaista, kā viņa pati.

Alise Joste.

Pavazājos apkārt vēl. Joprojām nav nekādu ziņu par Luckānu. Atkal esmu pie lielās skatuves un tur uzstājas grupa Crowd

Turpat netālu pie futbola laukuma ieraugu guļam dažus cilvēkus – dodos pārbaudīt – ja nu Uldis ir starp viņiem.

Kā izrādās, tomēr nav. Tiesa brīdi vēlāk tomēr izdodas viņu satikt stāvam rindā pēc alus. Kā izrādās, tad Uldis ir visu nakti bijis augšā līdz apmēram 11iem tad kaut kur aizgājis gulēt un tikai tagad (ap pusseptiņiem) pamodies.

Tiesa viņa pamošanās ne par ko labu nevēstīja, jo sākās lietus.

Es aizvazājos uz SAABu, noziedoju Karoga dziesmas mapīti fotoaparātam aprīkojos ar lietussargu un dodos vērot dubļus.

Bedre ir kļuvusi par dubļu vannu.

Liriskā atkāpe – izrādās cilvēki ar normalas pārtikas trūkumu festivālā ir cīnījušies pat šādi:

Savukārt Uldis ir kļuvis manāmi slapjāks un, šķiet izbauda festivālu

Izdomāju, ka vazāties apkārt ar lietussargu ir neforši, bet salīt ir vēl neforšāk, līdz ar to aizvazājos līdz galvenajai skatuvei un izmantojot faktu, ka esmu fotogrāfs ielavos kulises teltī. Tur tad arī nostrādāju visu atlikušo vakara daļu.

Programmā pirmie ir Astro’n’outi

Spēlēja hītus un vispār bija tīri ok. Pa starpam mani cenšās sadabūt rokā Luckāns – esot kaut kur pie akustiskās telts. Pēc Astro’n’out iem, kad izdomāju aizčāpot līdz auto pēc fotosomiņas, noskrienu arī gar turieni, bet ieraudzīt Uldi man neizdodas.

Enīvei nākamie uz skatuves kāpj Tribes of the City

Spēlē viņi ļoti skaisti un muzikāli kvalitatīvi, bet … iespējams, ka vaina ir manī, bet es nespēju atsaukt atmiņā nevienu viņu melodiju. Kas arī ir šīs grupas lielākā problēma – dziesmas tādas ņehitovās. Ja viņi šito savedīs kārtībā, tad būs tāda megablice, ka psc.

Pamazām uz kulištelti ierodas arī citi mūziķi un to pārstāvji, piemēram – Beitiņš (iz Rīga Metro)

Un kā nākamie uzstājas Sattelites.lv

Nospēlēja visus vecos un jaunos hītus. Publikai patika. Man arī.

Pēc Satelītiem lietus ir beidzies un aizdodos vēlreiz uz akustisko telti. Šoreiz Luckānu satikt izdodas – viņš nabags ir izmircis nosalis un iereibis, bet kājās turās un staigāt arī ir spējīgs. Aizčāpojam līdz viņa teltij pēc mantām, pašu slapjo lupatu (telti) gan atstājam – nah mums tāda. Visas mantas noliekam mašīnā. Luckāns apsēžas blakussēdētāja beņķī un secina, ka mašīnā ir silts (tiek mazliet padarbināta pečka) un vispār viņš varētu mani pagaidīt arī tur, kamēr es skatos 7 pieaugušos vīriešu. Tā arī notiek.

Vīriešu performance ir tieši tik lieliska, cik cerēts un tad nu seko jau vairs mājupceļš.

Aizvedu Uldi līdz Ļeņingradai. Mirkli iepriekš gan atklājas viena problēma – atslēgas ir pazudušas festivālā, līdz ar to būtisks ir jautājums vai kāds no kaimiņiem ir mājās un ir gatavs viņu ielaist iekšā. Kā izrādās nav.

Rezultāts – pēc gandrīz precīzi gadu ilguša pārtraukuma Uldis tiek izguldīts uz mana dīvāna. Tiesa šoreiz gan tikai uz vienu nakti.