Kad es pirms pāris mēnešiem padzirdēju, ka Trāķu pilī uzstāsies Moby es sapratu, ka tas būs kaut kas, ko būs ļoti grūti ar mierīgu sirdi palaist garām. Kad es painteresējoties sīkāk par datumiem sapratu, ka 13.06.  ir pirmdiena, man gan lielā gribēšana mazliet mazinājās, tomēr pavisam nepazuda. Tad aprunājos ar draugiem, kuri teica, lai es pārstāju filozofēt un braucu. Atlika atrast ceļabiedrus, ko veiksmīgi izdarīju divas nedēļas pirms pasākuma.

Klibie. Tā varētu raksturot mūsu grupas vīrišķo daļu, gan es, gan Miks bijām veiksmīgi dažas dienas iepriekš sačakarējuši sev labās kājas. Mana skriešanas trauma gan, salīdzinājumā ar Mika izrauto papēža gabalu, tāds sīkums vien bija.

Enīvei, ap pustrijiem izbraucam no Rīgas, pastāvam korķītī Iecavā, bet citādi bez nekādiem interesantiem notikumiem nonākam Trāķos (tiesa pa ceļam nācās secināt, ka Lietuvā waze ir mazizmanota, un arī mobilais internets ir biežāk neesošs nekā esošs).

Atrodam kaut kādu maksas stāvvietu ielas malā pietiekami tuvu pilij. Saprotam, ka ir vajadzīgas monētas un, lai tās iegūtu, dodamies dzert kafiju uz tuvāko iestādi. Tuvākā iestāde izrādījās vietējo tatāru iestādījums ar nosaukumu Čingishans. Ņemot vērā, ka mums iepatīkās īpašnieks un arī to, ka uzzinājām, ka koncerts varētu būt pagarš izdomājām, ka turpat jāapēd arī vakariņas. Kā rekomendēto pārtiku paņēmām plovu. Bija izcils.

Paēduši devāmies uz pili. Jāuzteic organizācija, jo vismaz iekšā tikšana notika visnotaļ raiti un somu pārbaude notika pie pirmā tilta, bet biļešu pārbaude pie otrā. Tiesa pirms otrā tilta mums nācās mazliet uzgaidīt, jo bija jāpalaiž auto ar kaut kādu VIPu.

Tad nu, kad bijām tikuši iekšā devāmies paklausīties iesildošās grupas. Par pirmo neko nezinu, bet izklausījās tīri ok:

Pēc šiem uzstājās SKAMP, kuri manuprāt ir kļuviši daudz kvalitīvāki kā iepriekš:

Tad bija jāsagaida saulriets un lieliskais Moby koncerts lieliskajā atmosfērā varēja sākties

Par pašu koncertu neko daudz izstāstīt nevarēšu – bija megakruta un tās sajūtas nav īsti ietērpjamas kaut kādā rakstiskā formā. Katrā ziņā pēc koncerta nākot ārā pa pils vārtiem tieši priekšā rēgojās pilnmēness un mazo gaismiņu apspīdētie tiltiņi un krastmalā esošās kafeinīcas un skaidrā siltā vasaras nakts radīja kopā tādu sajūtu, ko es varēju raksturot vienīgi ar tekstu – kā kino.

Lai nu kā, ar šo viss piedzīvojums nebeidzās. Mājup braucām caur Viļņu – gribējās apēst kaut kādu naksnīgo pārtiku, tiesa tā kā maķītim strādāja tikai drive-through, tad izdomājām, ka ēdīsim statoila pārtiku (kura gan ir pavisam citādāka nekā šeit). Braucot pa šoseju mājās ļoti nāca miegs. Kaut kā davilku līdz aizukmerģes statoilam – tur izkāpu pastaipīties un aizgāju pēc nākamās sarkanā buļļa devas.

Saņēmos un braucām tālāk. Te pēkšņi saabam kaut kā sāk zust jauda un max ātrums nokrītās līdz 90km/h (braucām šajā brīdī pa šoseju, kur atļautais ir 130), kā arī parādījās kaut kāda dīvaina skaņa. Enīvei, nepagāja ne pāris km, kad motora jauda beidzās pavisam un skaņa ko izdvesa motors bija kaut kas ļoti mehāniski salūzis. Tā ap trijiem naktī saabs izdomāja, ka vairs nekur nebrauks.

Oh well – zvans kasko – jā viss ok, šas ar jums sazināsies tehniskais dienests. Gaidu, iesnaužos, pamostos ir septiņi no rīta – vēlviens zvans, aizņemts, pagaidu, vēl zvans – o mūziciņa, gaidu, o savieno – nu kur tad tehniskais dienests, – vai piedodiet – šas sazināsies. Sazinājās – teica, ka auto izbraucot. Ok, gaidu, pēc stundas zvana šoferis, lai precizētu kur esam, forši, domāju drīz būs. A nekā – izrādās viņs tad tikai izbrauca. Enīvei, tā mēs tur līdz pusdivpadsmitiem nomētājāmies.

Un ziniet ko – tas viss bija lieliski. Jo evakuatoru mēs sagaidījām, Rīgā ieradāmies ar lielu kavēšanos, kā izrādījās visiem mums bija jābūt todien darbā, bet nekas, viss nokārtojās un visi bijām laimīgi.

Vairāk foto ja nu kas ir picasā