Par ko balsojam (2014. gada versija)

Izskatās, ka tradīcijas jāturpina. Tādēļ pēc tautas lūguma izklāstu savu pozīciju šī gada Saeimas vēlēšanu sakarā.

TL;DR Balsoju par Vienotību un strīpoju tos, kuri parādās negatīvā gaismā Kandidātos uz delnas, plusus liekot pēc savas saprašanas.

Tātad, dārgo lasītāj, tuvojas vēlēšanas un tev nav ne mazākās nojausmas par ko balsot. Slikti – vajag vairāk sekot līdzi politiskajiem notikumiem – galu galā – valsts tie esam mēs un tās vadītāji ir mūsu pašu spogulis. Nekādā gadījumā neuztver to, kas tiek rakstīts šajā rakstā tālāk, kā kaut kādus norādījumus vai aģitācijas materiālus. Neesmu saistīts ne ar vienu politisko partiju un tas, kas seko tālāk, ir mans šī gada domu gājiena izklāsts. Ja atceries iepriekšējo reizi, tad es savas domas un viedokli esmu mainījis – laikam vecums.

Punkts pirmais – neviena partija nav perfekta – tādas nekad arī nebūs – galu galā neviens cilvēks nav perfekts – arī es. Visi mēs kļūdamies un katrs no mums ir citādāks. Cits stāsts ir par to, ka daži cilvēki kļūdās vairāk, daži mazāk, citi nemaz nekļūdās, bet ir vienkārši kaitnieciski.

Punkts otrais – balsot vajag – galu galā, ja tu nebalso, tad tu principā pasaki, ka tev ir vienalga, un, ka tu tik pat labi varētu dzīvot arī verdzībā, kur tu ne pie kā neesi vainīgs un pieņem dzīvi tāda kāda tā ir – arī tad ja vadonis tevi aizsūta tikt nošautam kādā bezjēdzīgā karā. (Es gan ticu, ka ir cilvēki, kuri par šādu variantu pat būtu gatavi balsot, bet nu es ticu, ka tu esi pietiekami inteliģents, lai nebūtu starp tiem).

Tālāk mazs apskats par tām partijām, par kurām es nebalsošu un kāpēc.

1. Latvijas attīstībai

Einārs. I mean – Einārs kā tāds varbūt nav slikts cilvēks un, savulaik (nu tad, ka viņš parakstīja latus), ir pat izdarījis Latvijai labas un noderīgas lietas, tomēr viņa iesaistīšanās politikā nebija no tām veiksmīgākajām dzīves izvēlēm. Šajā partijā bonusā Einām nāk arī Jaunups – cilvēks, kurš atmazgā naudu izmantojot basketbolu[1]. Te ir vēl vairāki “biznesa” cilvēki, kas būtībā nozīmē to, ka šiem cilvēkiem gribēsies shēmot (pie mums Latvijā, diemžēl, tā biznesā ir pieņemts).

2. Suverenitāte

Citēju programmu:

Nacionālās valūtas (lata) atjaunošana. Valsts Bankas statusa maiņa. Tautas bankas izveide.

Nē, paldies, man kā NL dzīvojošam LV pilsonim, kuram ļoti patīk braukt tērēt savus eiro Latvijā, šis kaut kā galīgi nav saistoši. Par pārējām lietām pat nav vērts runāt.

3. Partija “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām”

Atkal citēju programmu:

Veselīabs un sociālā aprūpe

Nē es nepārrakstījos.

5. Politiskā partija Izaugsme

Man nav ne jausmas, kas ir šie cilvēki, bet man ir aizdomas, ka viņiem labāk nodarboties ar ko citu.

6. Partija “Vienoti Latvijai”

Toties par šiem cilvēkiem gan man ir diezgan liela nojausma – un tev arī. “Gāzi grīdā” un citus brīnumus atceries? 2008. gads patika? Nēnu 2007. jau bija labs, bet nu ir aizdomas, ka ja šie čaļi atkal tiks pie šprices, tad Latvijā atkal nāksies pēc tam griezt naudu visiem un visam. Ir aizdomas, ka mēs to īsti negribam.

7. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”

Es, šķiet, esmu jums jau stāstījis, ka tolerance pret visiem ir viena no manām dzīves pamattēzēm. Šī ir no tām partijām, kuras pamatpricipi man ir vienkārši nepieņemami. Es nespēju atdot savu balsi cilvēkiem, kuri pastāv uz cilvēku dalīšanu pareizajos un nepareizajos un pat vienalga – latviešos un krievos, hetero- un homoseksuālos, vīriešos un sievietēs. Tradīcijas protams ir labi, bet pārmērīga turēšanās pie senām parašām ir stagnācija.

8. Latvijas Reģionu Apvienība

Don’t get me wrong – Suņu būda ir diezgan jauks raidījums, kurā bieži vien tiek paceltas jēdzīgas tēzes. Bet es nesaprotu, kā saprātīga partija uz priekšvēlēšanu debatēm par izglītību var aizsūtīt cilvēku, kurš tieši neko nevar pateikt par izglītību, bet tā vietā pavada visu laiku veicot ad hominem uzbrukums otras partijas kandidātam. Apskatnieki, žurnālisti un pat bļāvēji mums ir vajadzīgi, bet ne jau, kā dalībnieki, bet gan kā uzraugi. Ceru, ka viņi tādi arī paliks.

9. Jaunā konservatīvā partija

Atkal jau programma:

normālība ir norma

Parādiet man kaut vienu normālu cilvēku. Nē nopietni – kurš tieši viņš ir? Gribu iepazīties. Mēs katrs esam individuāls un traks un “nenormāls” un pie tam, katrs pa savam. Norma, dārgie konservatīvie – ir tieši nenormalitāte.

10. “Latvijas Krievu savienība”

Tatjanas draugu kopa, kuru mērķis ir pievienot Latviju Krievijai. How about no.

11. “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija

Cilvēki, kas sadarbojas ar VVP noziedzīgo režīmu nav pelnījuši vairāk par šo teikumu manas uzmanības.

12. Zaļo un Zemnieku savienība

Mūsu premjers – Aivars Lembergs – cilvēks, kurš grib, lai Latvijā nebūtu NATO karavīru un vispār ir apsūdzēts smagos noziegumos. Starp citu, ja Latvijā nebūs NATO karavīru, tad Latvijā nebūs karavīru vispār – I mean, NATO – tie esam arī mēs!

13. No sirds Latvijai

Kārtējais princis, t.i., princese, baltā zirgā. Laimes lācis – arī Ingūna Sudraba. Mīļie tautieši – lūdzu pārstājiet ticēt Laimes Lāčiem – most of the time no viņiem ir vairāk ļaunuma nekā labuma, jo parasti izrādās, ka viņš ir more or less tāds pats, kā pārējie.

Nu un tagad izlaistais Nr

4. Vienotība

Šī partija ne tuvu nav perfekta – tās dalībnieki ir labi pamanījušies graut pasākuma reputāciju. Slikti. Tiesa viss nav tik slikti – mēs jebkurā gadījumā varam pateikt nē tiem šīs partijas biedriem, kuri savu darbu ir darījuši slikti, un varam dot iespēju tiem, kuri savu darbu dara labi.

Pateicoties Sabiedrībai par atklātību Delna ir izveidots resurss, kurā var noskaidrot, kurš nu ko ir sastrādājis. Izasām to, un veicam attiecīgos strīpjumus.

Es strīpošu ārā šos cilvēkus:

Loskutovs
Pulks
Kozlovskis
Ēlerte
Strēlis
Viņķele
Pārējie (vismaz no Rīgas saraksta) izskatās +- ok. Edgars Rinkēvičs vispār ir mūsu viss. Vēl acīs iekrita Anna Buša un Evija Kolberga. Kas ir divas sievietes, kuras izskatās pietiekami sakarīgas, lai viņām dotu iespēju sevi pierādīt Saeimā.
Enīvei lai nu kā – šī ir mana izvēle – tev savējā ir jāizdara pašam. Ceru, ka nebūsi slinks un pavadīsi vismaz stundiņu, divas laika, lai to līdz sestdienai izdarītu. Veiksmīgas vēlēšanas!

[1] – Jā zinu, ka tas ir nepierādīts apgalvojums un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kuru esmu gatavs atsaukt, ja tiek pierādīts pretējais.

Palīdzi korim Aura!

Čau, manu dārgo lasītāj.

Jā, jā – es zinu – bieži nerakstu, esmu palaidies slinkumā (tviteris dara savu un tā), bet tagad vēršos pie tevis ar mazu lūgumu!

Ir tā, ka mūsu lieliskais kolektīvs, pilnā nosaukumā Latvijas Universistātes Fizikas un matemātikas Fakultātes Jauktais koris Aura. Rudenī plāno braukt piedalīties gana nopietnā konkursā, kurš norisināsies Maltā (tajā, kas sala Vidusjūrā). Tas saprotams ir dārgi, tādēļ, lai katram kora dalībniekam (tajā skaitā man) neizmaksātu tik dārgi piedalamies Cēsu Premia konkursā, kurā šobrīd sīvi cīnamies par pirmo vietu.

Tava balss mums ir ļoti svarīga un mēs priecāsimies, ja tu mūs atbalstīsi nobalsojot ar katru no saviem soicālajiem kontiem.

P.S. Es saprotu, ka tev ir n-tūkstoši sekotāji tviterī, un tik pat daudz draugu feisbukā un tu raizējies par to, ko viņi padomās, kad ieraudzīs tevi spamojam kaut kādu figņu savā profilā – tādēļ stāstu – pirmkārt, feisbukam var uzlikt, ka šie te ieraksti rādās tikai tev, savukārt tviterī, tev ir visas iespējas izdzēst attiecīgo tvītu uzreiz pēc tā parādīšanās.

 

The old reader, jeb uz kurieni es pārmigrēju no google readera

Tā kā gūgle ir pidari un ir izdomājuši, ka viens no viņu manis visvairāk izmantotajiem produktiem – Reader ir ar 1. jūliju jāslēdz ciet, tad šodienas rīta puse tika pavadīta, lai atrastu man piemērotu alternatīvu.

Te, saprotams, seko atruna, ka veids, kā es izmantoju rīderi ir iespējams citādāks nekā tas kā to dari tu, līdz ar to nepretendēju uz absolūto alternatīvas piedāvājumu visiem, tikai tiem, kas to izmanto līdzīgi man.

Tātad, kā es izmantoju rīderi:

readerBūtībā man ir raksti pilnā izvērsumā un es visus izlasu jau pašā rīderī (ok dažus es atstāju vēlākai izlasīšanai nospiežot keep unread). Šārēšana un tamlīdzīga sociālā figņa mani pārāk neinteresē.

Paskatījos uz internetu piedāvātajām alternatīvām un izdomāju, ka jāpamēģina The Old Reader.

Ņemot vērā, ka tas izskatās šādi

oldreader

šķiet, ka būs īstais. Protams jāatzīst, ka salīdzinot ar rīderi šis ir baigi lēns, bet nu neko darīt :/

 

Usability fail, Latvian edition

Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.

Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.

EDS

EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.

Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:

eds1

Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.

Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:

eds2

Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?

Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:

eds3

Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.

Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.

Tagad otrs mazais stāstiņš:

Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon

Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.

Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?

jn1

Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:

jn2

Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.

Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.

Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:

jn3

Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.

Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.

 

Bezjēdzīgais Platīns

Atcerieties to senos laikus, kad mobilo sakaru operatori ne tikai cīnījās par jaunu klientu piesaistīšanu, bet arī par esošo noturēšanu? Protams, tie arī bija tie laiki, kad mobilā tālruņa rēķins sastāvēja no pozīcijām “abonentmaksa”, “sarunas savā tīklā”, “sarunas citos tīklos”, “īsziņas”.  Skaidrs, ka tad attiecīgi ilgie šo te operatoru klienti tika vilināti ar frāzēm, “palieciet pie mums vēl gadu un jums būs vēl lētākas (sarunas/īsziņas/abonentmaksa)”.

Tad pienāca tas interesantais brīdis, kad parādījās tā saucamie flatrate tarifu plāni, kuros atšķiras summas un piedāvātās vienības, bet ideja ir tāda: samaksā summu x un tajā ietilpst tik minūtes, tik īszīņas un tik kasturvēltagadaktuāls. Protams, klienti redzēja, ka tas ir arī viņiem ērti un (iespējams) izdevīgi un pieslēdza sev šos tarifu plānus.

Viss ir labi un skaisti izņemot to vienu momentu, ka tajā brīdī, kad sāc izmantot kādu no šiem tarifu plāniem, tad aizmirsti par savām iepriekšējā paragrāfā minētajām lojalitātes atlaidēm.

Šobrīd pēc būtības sanāk tā – es kā Tele2 klients ar Platīna lojalitātes līmeni esmu viņiem tieši tik pat interesants, kā tas čalis, kurš nupat iegādājās savu pirmo telefonu.

Sanāk īstenībā skumīgi: patreizējie lojalitātes atlaižu piedāvājumi ir stipri novecojuši, savukārt attiecīgie klienti, kuriem tagad pēc būtības būtu jāsaņem vislielākās lojalitātes programmas priekšrocības, šobrīd, visticamāk, nu jau lieto viedtālruņus un mūsdienīgos tarifu plānus un skumji iesmejas ik reizi, kad savā rēķinā ierauga “Lojalitātes līmenis: Platīna”.

Kā nopelnīt 12K latu* divās dienās

Pavisam īss stāstiņš par to, kas tad tika darīts sestdien un svētdien.

Rudens sākumā, kad norisinājās Pastnieks es pamanījos izdarīt muļķīgu lietu ar ar savu DesireHD – nometu zemē. Neveiksmīgā kārtā saplīsa ekrāniņš. Oh, well darboties tas turpināja darboties, bet ņemot vērā vietējo servisu piedāvāto labošanas cenu izdomāju, ka ekrāniņu pasūtīšu no ķīniešiem un gan jau kaut kā pēc tam to nomainīs. Long story short – ekrāniņš ta atnāca, bet servisi nebija pārāk kāri uz mainīšanu un youtube video iedvesmots izdomāju pamēģināt pats (līdz ekrāniņam gan netiku, bet nu lācīts tika diezgan pamatīgi izjaukts). Tad, kad sapratu, ka nebūs un saskrūvēju visu atpakaļ, mēģināju to brīnumu slēgt iekšā, bet te tev nu bija. Biju kļuvis par HTC Brick īpašnieku.

Ko gan dara smārtfounu lietotājs tajā brīdī, kad viņam atņem smārtfounu? Sāk izjust megadiskomfortu. Vārdu sakot sapratu, ka jāiegādājas jauns vietā. Par laimi kā reizi tieši bija parādījušies precīzi tik daudz brīvo līdzekļu, lai tādu iegādātos.

Un tad es nopirku savu windows phone 7 ierīci.

Kāpēc gan tieši tādu? Būtībā divi iemesli – pirmais – mani patiešām bija nobesījis androids. Nē, jūs nesapratāt, MANI PATIEŠĀM BIJA NOBESĪJIS ANDROĪDS. I mean – lētums (un arīdzan linux filozofija (kas nav tas lietotājiem draudzīgākais pasākums)) tam spiedās ārā pa visām malām – jā protams – iespēju ziņā androīds ir nepārspējams, bet ko tev dod tās iespējas, ja tās nav uztaisītas pietiekami ērti lietojamas. Otrais – biju jau ziemā pamanījies palietot HTC HD7, un šis aparāts manī bija izraisījis tikai pozitīvas emocijas. Lai nu kā, bet tieši šis pats modelis tad bija tas, kuru es sev iegādājos.

Saprotams, ka šajā platformā viena no lietām ar ko saskāros bija tieši Latvijai pielāgoto aplikāciju trūkums. (Jā un arī latviskāks klaviatūras man nav :( ). Par laimi, būdams programmētājs sapratu, ka šo lietu varu risināt, kā papildus motivators nostrādāja arī moments par aplikāciju konkursu, kā arī informācija par windows phone codecamp pasākumu.

Lai nu kā, bet sestdien, ar lielām grūtībām pēc krogos pavadītās piektdienas nakts, desmitos no rīta ierados SSE Rīga telpās, kur mani jau sagaidīja mans jaunizceptais kolēģis Rihards, un varējām ķerties klāt pie savu aplikāciju izstrādes.

Ko tad labu mēs pa šīm divām dienām sadarījām?

Well – viena aplikācija ir jau labi zināmā meteoradara widows phone versija, kurai darba nosaukums ir “Baltic Rain”:

Šis protams ir labi un skaisti (un noderīgi ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā), bet gribās kaut ko funkcionālāku, kaut ko kas tiešām noder ikdienā. Un kaut ko, kas bija pieejams manā HTC nujauķieģelī.

Šī te aplikācija, saprotams, ir Rīgas sabiedriskā transporta kustības saraksts. Darba nosaukums “Transport in Riga”
Ko tad šī aplikācija spēj? Well, pirmkārt parādīt visus transportus:

Tad protams šī te transporta maršrutu (pieturas):

(ievērojiet, ka tuvākā pietura manai atrašanās vietai ir vizuāli izcelta)

Tad saprotams, ka konkrētajai pieturai attiecīgā transporta atiešanas laikus:

Obviously tuvākais atiešanas laiks tiek atzīmēts, tāpat ir iespēja izveidot atgādinājumu, kurš (ja vien tu nemaini savu atrašanās vietu) tev paziņos, ka “Tev tagad ir jāiet”, lai paspētu uz attiecīgo transporta līdzekli.

Saprotams, ka vienkārši nospiežot uz atiešanas laika tiek parādīts cikos tad šis izvēlētais transports būs citās pieturās:

(šeit starp citu arī ir iespēja izveidot šo pašu atgādinājumu)

Protams, kā gan bez kartes!

Tie punktiņi, starp citu ir tikai darba versija, līdz svētdienai šos, tāpat kā arī daudzus citus attēlus gan jau nomainīsim.

Tāpat var izvēlēties, ka kartē tiek rādīts tikai viens maršruts (pie tam tiek rādītas arī tās pieturas, kur tas pietur braucot uz/no depo)

Lai nu kā, redzēs cik daudz vēl līdz svētdienai paspēsim tur sataisīt. Katrā ziņā ir doma par daudzvalodību (paziņojumos protams, ne jau pieturu un maršrutu nosaukumos); funkcionālāku kartes skatījumu; kā arī inteliģentāku sākumekrānu.

Dīvainā kārtā arī ar šo pietika, lai šo te sabiedriskā transporta aplikāciju codecampā atzītu par labāko. Un mēs ar Rihardu katrs ieguvām savā īpašumā Visual Studio 2010 Ultimate ar MSDN abonementu.
Kā apskatījos MS mājas lapā, tad par šādu brīnumu MS prasa ~12K ASV dolāru, kas par diviem eksemplāriem nozīmē 12K Ls.

Laikam jau nākamais mērķis ir dabūt to HTC Radar… :)

Atvadas un sveicieni

2006. gada augustā, kā svaigi izcepts datorzinātņu bakalaurs, tiku pieņemts darbā LETĀ. Tā iesākās tas dzīves posms, kurš beidzas šodien. LETA no saviem programmētājiem izveidoja LETA Mediju Sistēmas, tad šis kantoris tika pārdots Mediaparkam. Sanāca tā, ka darba vieta man mainījās, bet darbu pats es nemainīju. Ja man jautās kāpēc – neredzēju iemeslu. Jā, bija grūti brīži, jā iespējams varēju citur nopelnīt vairāk, taču man darbs Mediaparkā diezgan labi patika. Kolektīvs bija (un joprojām ir) lielisks. Raitis (probably viens no lieliskākajiem priekšniekiem pasaulē) man uzticējās un es šeit patiešām izaugu.

Tomēr, šovasar, atgriežoties atpakaļ no atvaļinājuma, radās tāda tukšuma sajūta. Bija izdarīts būtisks darbs, lai InSite pārvērstu par gan lietotājiem, gan programmētājiem patīkamu CMSu, bet šie te izstrādātie atvieglojumi kaut kā atņēma daļu no interesantuma.

Sāku domāt, ko darīt citu.

Šī gada pavasarī, mans labs draugs Guntis, pamanījās piedalīties garage48 pasākumā, kā rezultātā radās viņa stārtups MightyFingers. Kaut kā veiksmīgi sagadījās, ka tajā brīdī, kad es domāju par kaut kā cita darīšanu viņš bija tuvu līguma noslēgšanai ar investoriem. Rezultātā es veiksmīgā mirklī uzprasījos pievienoties viņa spēļu izstrādes kantorim.

Ko tieši tur darīšu, un kā tur viss notiks, es nezinu, bet šobrīd ir tā lieliskā sajūta, kad tu doties pretī nezināmajam. Un tas ir sasodīti interesanti.

Apkārt pasaulei sešās dziesmās

Kā nu gadījās, kā ne, bet pārmaiņas pēc radās iespēja uzspēlēt diskotēku nevis Ļeņingradā, bet gan Bubamarā. Tad nu kaut kā pamazītēm uzradās koncepts par to, ka, ja jau iestādes nosaukumā ir tēze “World music bar”, tad varētu paskatīties, kas tad tajā world ir par music, ko varētu nospēlēt. Tad nu devos ceļojumā uz jūtjūbi, par ceļabiedriem ņemot gūgli un vikipēdiju.

Ko tad labu es jūtos atklājis?

Well, let’s see:

Vispirms devos uz Indiju, tur izbūros cauri daudziem vienādi skanošiem vietājās popsas māksliniekiem, līdz beidzot uzdūros grupai Avial:

Izrādījas, ka šie ir tīri jauki. Tālāk devos uz Ķīnu apskatīt vietējo pankmūzikas scēnu. Atklājās, ka šiem ir tāda lieliska grupa ar nosaukumu Carsick Cars:

Tālāk izdomāju, ka jāapciemo kaimiņi somi, un viņu lieliskā andergraunda hip-hopa kultūra:

Ja jau ir somi, tad tūlīt jāsameklē arī ungāri, galu galā radniecīgi ļaudis. Tur uzreiz tiek atrasts kaut kas šāds:

Tad tiek izdomāts pievērsties āfrikai. Šoreiz tiek apmeklēta Nigērija un sameklēts saldi jauks kvalitatīvas popmūzikas brīnums:

Tālāk tiek meklēts kaut kas labs latīņamerikā, diemžēl neko uz sitiena atrast nesanāk, toties meklējumi aizved pie šiem francūžiem, kuri ir iedvesmojušies no Bossa nova

Protams tas nebūt nav viss, kas tiks spēlēts rītvakar bubamarā. Būs arī šis tas dzirdētāks un pierastāks, bet ar šo gribējās padalīties.

Par ko balsojam?

Būtībā, kopš slavenā lēmuma nr.2 klusībā vērojot un skatoties, kas notiek ir radusies neliela neizpratne – par ko lai balso?

Es ilgi sēdēju, kasīju pakausi, mēģināju lasīt internetos par programmām, vēroju attiecīgi iesaistīto politisko spēku darbības un centos domāt maksimāli pragmatiski. Tomēr, tas ne pie kā laba nenoveda un radās tāds neliels secinājums, ka viss ir slikti.

Paskaidrošu sīkāk:

1. Vienotība – par šiem es balsoju pēdējās divās vēlēšanās. Teorētiski jau viss ar šiem puišiem ir kārtībā un kaut arī ir lietas, kurām es nepiekritu, tomēr likās, ka nu tur tādi pieredzējuši un sakarīgi cilvēki. Tomēr šoreiz neredzu kāpēc, lai es turpinātu kāpt uz tā paša grābekļa – I mean, ja neskaita “savelkam jostas un izvelkamies no krīzes”, nekas no tā saucamās godīgās un atklātās politikas, ko šis spēks sludina nav īsti piepildījies. Tāpat ir jāpiemin, ka vienotība īsti vienota nav – tur komplektā ar man pieņemamiem cilvēkiem ir arī visādi, nu, pats saproti.

2. LSDSP – nekad neesmu juties sociāldemokrāts

3. ZRP – Valdis Zatlers 3 gadus un 10 mēnešus bija sūds ne prezidents. Tad tiek izstrādāts maģiskais triks ar “atlaid saeimu” – pēkšņi visi viņu mīl. Fantastika! Teorētiski politiskās nostādnes šai jaunpartijai jau nav sliktas, vienīgi atkal te ir tā, ka vārdi nelīmējas īsti ar darbiem. Nu kaut vai godīgās uzņēmējdarbības principiem īsti neatbilst aplokšņu algas.

4. KDS – nav viedokļa, bet, imho, nu acīmredzot neprot šī partija to arī radīt.

5. Šlesers – ārjūfakingkidingmī? Šeit ir cilvēks, kuram galvenais ir savs bizness. Pie tam šis ir no tiem īstermiņa biznesmeņiem, kuriem ir galvenais ātrā īstermiņa peļņa. Nav īsti tas, ko varētu novēlēt valstij.

6. SC – Tajos brīžos, kad šitie puikas aizmirst par nacionālo jautājumu, liekas, ka a kāpēc ne, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ir aizdomas, ka arī šie jaunieši tāda pati oligarhu partija vien ir. Nu tur Nils varbūt ir ok mērs, bet kaut kā nav īsti pārliecības, ka valsts līmenī tikuši, šie tomēr nepiepildīs vispirms savas kabatas un tikai tad domās par to, ko darīt tālāk, ja domās vispār.

7. Bites – Cilvēktiesības protams ir ļoti labi, bet vienīgi tur nekā vairāk par vienas tautas tiesībām īsti nekā cita tajā piedāvājumā nav.

8. NA VL/TB/LNNK  – Īstenībā var teikt “kopī peist” no iepriekšejā, tikai nomainam tautu. Piedodiet atvainojiet, bet es nacionālistus uzskatu par tikpat zemu šķiru, kā visus pārējos -istus (komunistus, rasistus utt.)

9. Par prezidentālu republiku – atbilde ir nē, nahuj tāda te nav vajadzīga.

11. ZZS – krimnālnoziegumos apsūdzētais par premjeru? Nopietni? NOPIETNI?

12. Tautas kontrole – nav faila.

13. “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām” – nuja es arī mīlu trakus cilvēkus, viņi ir tik jauki :)

 

Tā, tagad kā nu tu vērīgi lasot pamanīji, tad vienu ciparu es izlaidu.

10. Pēdējā partija.

Esmu dīvainā kārtā nonācis pie secinājuma, ka ir jāiet balsot atbilstoši savai pārliecībai, nevis par “mazāko ļaunumu” vai tamlīdzīgu figņu. Balsošana par “mazākajiem ļaunumiem” mūs ir novedusi tieši tur, kur mēs tagad valsts politiskajā situācijā atrodamies. Es negarantēju, ka šie kungi būs spēcīgāki politikā par kādu no augstākminētajiem, taču, vismaz pagaidām, šie ir vienīgie, kuri kaut cik spēj parādīt, ka domā ar galvu.

Ak, jā – ņemot vērā, to, ka saruna šeit ir par politiku, un tā tomēr ir tā lieta, kur katram ir savs viedoklis, tad es nevienā brīdī nemēģinu tevi pārliecināt par savējo – vienkārši gribējās izstāstīt to, kā veidojās mana šīrudens izvēle. Tāpat piezīmēšu, ka es tevi nekādi nenosodu par domāšanu citādāk, pat vēl vairāk, pats galvenais, ko es gribu ir, lai mēs dzīvojam valsīt, kurā tev ir tiesības tā darīt.

Apavu fetišisms

Nekad iepriekš nebiju sapratis sieviešu lielo prieku par apaviem. I mean nu jā, ir kaut kādas tur kurpes, nu labi smukas, nu labi varbūt ērtas – bet tā, lai no tā, ka nopērc kaut kādus apavus un uzvelkot tos kājās izjūti svētlaimi? Nekad.

Nekad, līdz šodienai.

Šodien es to izbaudīju. Šodien, neko nenojausdams, iegāju t.c. Domina esošajā Sportland veikalā. Un tur – veikala pašā vidū, uz neliela podestiņa ieraudzīju TĀS. Melnas. Ādas. Coverse Chuck Taylor All Star kedas. Ņemot vērā to, ka man, nejaušas sagadīšanās rezultātā, šī zīmola apavi ļoti patīk, un, ka es vienmēr esmu sapņojis par kedām, kuras varētu vilkt uz kora koncertu, kad jāstāv uz skatuves uzvalkā, tad šis bija visvieglāk pieņemtais lēmums par kādu apavu pirkšanu EVER.

Uzvlikt šos te skaistuļus kājās bija vienkārši megabauda. Prieks un laime pārņēma manu sirdi un dvēseli.

Sievietes mīļās – tagad es jūs saprotu.

Black Leather Converse Chuck Taylor All stars