The end

Visām labām lietām, agrāk vai vēlāk pienāk gals. Parasti pie tam ir tā, ka gals pienāk pēkšņi, iesper tev pa seju un tev īsti nav pat skaidrs kā īsti tas notika.  Zini tikai, ka kaut kas ir beidzies.

Šoreiz gan ne par tādu galu es runāšu. Ir tomēr dzīvē retas reizes, kad jau iepriekš ir  zināms, ka lūk šis būs tas gals.

Šoreiz ir tā, ka es tevi vēlos ielūgt uz grupas Voiceks Voiska pēdējo koncertu. Pēdējais koncerts notiks festivālā Laba daba 2011. gada 5. augustā, tas sāksies ap 20:30.

Un nemaz nejautā iemeslus kāpēc gan tieši šis un kāpēc pēdējais. Tam vienkārši ir pienācis laiks un tā vajag. Labāk atnāc un pēdējo reizi iztrakojies ar VV un neaizmirsti pieprasīt Buratino!

Šarkelė

Lai cik smieklīgi arī neizklausītos, tad hīts, kas palika visvairāk atmiņā no Gaudeamus finālkoncerta ir tieši šī te lietuviešu deja:

Ja nu, kas tad vārdi tai dziesmai ir sekojoši:

Šarkelė, varnelė,
keli tavo vaikai?
Du namuose, du kapuose,
du duona raiko,
du pinigus skaito,
du po kiema bėginėja…

tālāk neizdodas saklausīt :/

Burtiskais tulkojums:
Žagatiņa, vārniņa,
kur ir tavi bērneļi?
Divi mājās, divi kapos,
Divi griež maizi
Divi skaita naudu
Divi skrien pa pagalmu…

The best place for a Monday night rave party

Kad es pirms pāris mēnešiem padzirdēju, ka Trāķu pilī uzstāsies Moby es sapratu, ka tas būs kaut kas, ko būs ļoti grūti ar mierīgu sirdi palaist garām. Kad es painteresējoties sīkāk par datumiem sapratu, ka 13.06.  ir pirmdiena, man gan lielā gribēšana mazliet mazinājās, tomēr pavisam nepazuda. Tad aprunājos ar draugiem, kuri teica, lai es pārstāju filozofēt un braucu. Atlika atrast ceļabiedrus, ko veiksmīgi izdarīju divas nedēļas pirms pasākuma.

Klibie. Tā varētu raksturot mūsu grupas vīrišķo daļu, gan es, gan Miks bijām veiksmīgi dažas dienas iepriekš sačakarējuši sev labās kājas. Mana skriešanas trauma gan, salīdzinājumā ar Mika izrauto papēža gabalu, tāds sīkums vien bija.

Enīvei, ap pustrijiem izbraucam no Rīgas, pastāvam korķītī Iecavā, bet citādi bez nekādiem interesantiem notikumiem nonākam Trāķos (tiesa pa ceļam nācās secināt, ka Lietuvā waze ir mazizmanota, un arī mobilais internets ir biežāk neesošs nekā esošs).

Atrodam kaut kādu maksas stāvvietu ielas malā pietiekami tuvu pilij. Saprotam, ka ir vajadzīgas monētas un, lai tās iegūtu, dodamies dzert kafiju uz tuvāko iestādi. Tuvākā iestāde izrādījās vietējo tatāru iestādījums ar nosaukumu Čingishans. Ņemot vērā, ka mums iepatīkās īpašnieks un arī to, ka uzzinājām, ka koncerts varētu būt pagarš izdomājām, ka turpat jāapēd arī vakariņas. Kā rekomendēto pārtiku paņēmām plovu. Bija izcils.

 

Paēduši devāmies uz pili. Jāuzteic organizācija, jo vismaz iekšā tikšana notika visnotaļ raiti un somu pārbaude notika pie pirmā tilta, bet biļešu pārbaude pie otrā. Tiesa pirms otrā tilta mums nācās mazliet uzgaidīt, jo bija jāpalaiž auto ar kaut kādu VIPu.

Tad nu, kad bijām tikuši iekšā devāmies paklausīties iesildošās grupas. Par pirmo neko nezinu, bet izklausījās tīri ok:

Pēc šiem uzstājās SKAMP, kuri manuprāt ir kļuviši daudz kvalitīvāki kā iepriekš:

Tad bija jāsagaida saulriets un lieliskais Moby koncerts lieliskajā atmosfērā varēja sākties

Par pašu koncertu neko daudz izstāstīt nevarēšu – bija megakruta un tās sajūtas nav īsti ietērpjamas kaut kādā rakstiskā formā. Katrā ziņā pēc koncerta nākot ārā pa pils vārtiem tieši priekšā rēgojās pilnmēness un mazo gaismiņu apspīdētie tiltiņi un krastmalā esošās kafeinīcas un skaidrā siltā vasaras nakts radīja kopā tādu sajūtu, ko es varēju raksturot vienīgi ar tekstu – kā kino.

Lai nu kā, ar šo viss piedzīvojums nebeidzās. Mājup braucām caur Viļņu – gribējās apēst kaut kādu naksnīgo pārtiku, tiesa tā kā maķītim strādāja tikai drive-through, tad izdomājām, ka ēdīsim statoila pārtiku (kura gan ir pavisam citādāka nekā šeit). Braucot pa šoseju mājās ļoti nāca miegs. Kaut kā davilku līdz aizukmerģes statoilam – tur izkāpu pastaipīties un aizgāju pēc nākamās sarkanā buļļa devas.

Saņēmos un braucām tālāk. Te pēkšņi saabam kaut kā sāk zust jauda un max ātrums nokrītās līdz 90km/h (braucām šajā brīdī pa šoseju, kur atļautais ir 130), kā arī parādījās kaut kāda dīvaina skaņa. Enīvei, nepagāja ne pāris km, kad motora jauda beidzās pavisam un skaņa ko izdvesa motors bija kaut kas ļoti mehāniski salūzis. Tā ap trijiem naktī saabs izdomāja, ka vairs nekur nebrauks.

Oh well – zvans kasko – jā viss ok, šas ar jums sazināsies tehniskais dienests. Gaidu, iesnaužos, pamostos ir septiņi no rīta – vēlviens zvans, aizņemts, pagaidu, vēl zvans – o mūziciņa, gaidu, o savieno – nu kur tad tehniskais dienests, – vai piedodiet – šas sazināsies. Sazinājās – teica, ka auto izbraucot. Ok, gaidu, pēc stundas zvana šoferis, lai precizētu kur esam, forši, domāju drīz būs. A nekā – izrādās viņs tad tikai izbrauca. Enīvei, tā mēs tur līdz pusdivpadsmitiem nomētājāmies.

Un ziniet ko – tas viss bija lieliski. Jo evakuatoru mēs sagaidījām, Rīgā ieradāmies ar lielu kavēšanos, kā izrādījās visiem mums bija jābūt todien darbā, bet nekas, viss nokārtojās un visi bijām laimīgi.

Vairāk foto ja nu kas ir picasā

10K

Šodien ir mana 10000. dzimšanas diena. Kas ir interesanti, tad fakts, ka es to esmu pamanījis ir diezgan nepārsteidzošs – citējot vikipēdiju:

The 10,000th day of life occurs between the 27th and 28th year of life and as a consequence can be noticed by young professionals, especially those in industries that rely on a strong mathematical knowledge.

Enīvei – ko es gribu ar šo visu teikt – ir sekojošais: Paldies jums visiem, jūs esat forši, pateicoties jums mana dzīve līdz šim ir bijusi lieliska, es pat atļaušos apgalvot, ka tā ir bijusi daudz, daudz labāka, kā absolūtajam vairumam cilvēces.

Man ir nenormāli paveicies, ka es jūs visus pazīstu.

Es jūs visus mīlu.

Turpinam!

Pavasaris

Ritu, ritu lauskiņas,
Sīkas, zaļas, apaļas,
Saules meitu asaras,
Maija rītā raudātas.
Ritu, ritu dilles plaukst,
Maijā lietū vai cik auksts,
Bērni aug un zari čaukst, tādā lietū akmens plaukst.

Pušu šķeltas lāsītes
Zibsnī tās no zālītes
Klusas senas sirdsāpes
Izgaro no dvēseles
Ritu, ritu dilles plaukst
Maijā lietū vai cik auksts
Bērni aug un zari čaukst, tādā lietū akmens plaukst.

Uz skatuves klusums – vai drīkstu plaudēt?

Tā nu sanāca, ka ceturtdienas vakarā izdomāju, ka jāaiziet paplašināt savi kultūras horizonti un jāapmeklē Lauras megakrutā kora koncertu.

Ņemot vērā to, ka ir lieldienu laiks, tad koris uzstājās ar garīgo programmu, kuras viena no sastāvdaļām bija Gabriēla Forē rekviēms. Tad nu lūk, tautiešu zināšanai: rekviēms ir daudzdaļīgs skaņdarbs, kas nozīmē to, ka starp daļām neapplaudē!

Kā saka, mani, kā kora dziedātāju, ļoti izbrīnija tas, cik ļoti tajā koncertā bija neizglītota publika, jo starp daļām (vismaz starp lielāko daļu no tām) tika cītīgi applaudēts – tas nekas, ka diriģents nav nolaidis rokas.

Un te mēs nonākam pie galvenās šī te izglītojošā ieraksta daļas – kā tad saprast – var plaudēt vai nē? Patiesībā viss ir ļoti, ļoti, ļoti vienkārši – ja diriģentam rokas ir nolaistas un karājas nesaliektas gar sāniem – tad drīkst.

Atceries šo te pavisam vienkāršo lietu nākmreiz, kad dodies uz jebkuru kormūzikas (nu un tur vispār klasiskās mūzikas) koncertu. Es un citi koncerta apmeklētāji un dalībnieki, būsim tev ļoti pateicīgi.

Ļeņingrad. 3 gadi

Oj, tātad tā – pasākuma mērķis bija dzert līdz grīdai un krist uz nerviem Zaķim/Martai/Aismai. Par punktu divi neko nezinu, bet punkts viens tika veiksmīgi sasniegts un izpildīts.

Ā un jā, tīri nejauši sanāca uztaisīt dažus alko-foto-video. Tad nu tālāk audiovizuāli-ilustratīvais materiāls.

Starp citu par pēdējo bildi man ir daži jautājumi – kas tas par džeku, kur tajā brīdī esmu es, un vai kāds pēc tam nav redzējis šo te cepuri :)

Ā un tagad video

arhīvs

Vo izdomāju, ka nav ko turēt sveci zem pūra rakstus nepubliskā datubāzē un ieimportēju iekš šī te wp blodziņa visus savus vecos rakstus.

Not that anyone cares, jo tas tāpat viss ir spams un worthless opinions on baskteball :)

Teju vasaras rīts

Gribēju šito savu domugraudu iečivināt, bet nespēju ierakstītes 140 zīmēs :)

Tad nu šorīt, pēc šitdisko anarhijas, a.k.a. skujp seta nr. 2, ap pusdeviņiem no rīta, kad stāvējām ārā pie Ļeņingradas, uz īsu, pavisam īsu, mirkli ne tikai man, bet arī vēl dažiem klātesošajiem, piezagās sajūta, ka ir vasaras rīts.

Protams, paskatoties apkārt un ieraugot nenokusušo ledu, ilūzija izgaisa, bet, uz tām dažām sekundēm, es sapratu, ka, pat atrodoties februārī Rīgā, ir iespējams kaut uz dažām sekundēm noķert sajūtu ar nosaukumu vasara.

BTW, līdz oficiālajam 2011. gada vasaras sākumam ir palikušas 135 dienas…