Vai arī kāpēc es savu jauno studenta apliecību dabūju tikai šodien.

LU studentu serviss ir tāda mistiska iestāde, kurai tīri teorētiski vajadzētu nodarboties ar palīdzības sniegšanu studentiem dažādos sadzīviskos jautājumos, nu tur izziņa tāda, izziņa šitāda, atjaunojam padirsto apliecību etc. Patiesībā, viņiem ir pat monopols uz izziņu izniegšanu, kā šodien uzzināju pateicoties vienam savam kursabiedram – fakultāte nemaz nedrīkst izsniegt izziņas, jo tas ir studentu servisa (maksas?) pakalpojums.

Bet patiesībā ne par to ir stāsts. Stāsts ir lūk par ko – izgājušpirmdien, kad visiem jaunajiem studentiem tika dalītas studentu apliecības, tad ar tām atklājās visādi brīnumi – dažiem sejas bija samainītas vietām, citiem, savukārt, mani ieskaitot, apliecības nebija izgatavotas vispār.

Ko nu? Ieteica iet interesēties uz studentu servisu – protams, ka tērēt savu laiku un bezmērķīgi skraidīt pa kabinetiem īsti vēlmes nebija – tāpēc izdomāju tādu lietu – piezvanīšu viņiem un apjautāšos, kas tad notiek. Tomēr kā izrādās zvanīšana ir tāds interesants pasākums – sazvanīt kādu man izdevās tikai vakar, visas iepriekšējās reizes zvanot vainu neviens neceļ, vai arī telefons ir aizņemts.

Labi sazvanīju – un ko man tur pastāsta – apliecība esot izgatavota un aizsūtīta uz fakultāti. Right. Tad nu šorīt aizdevos uz dekanātu un prasu pēc apliecības – dekanātā, protams, atkal rausta plecus un saka, ka neviena jauna apliecība pie viņiem nav nonākusi, tomēr vismaz lietas noskaidrošanai paši sazvana studentu servisu – kā izrādās tad apliecība tomēr esot tur, dabūt to varot 110. telpā.

Tad nu izdomāju, ka ātri pirms darba tur ieskriešu un to savākšu. Aizeju uz 110. telpu a tur sēž tikai kaut kāds nožēlojama paskata džeks, kurš neko palīdzēt nevar, saka, ka atbildīgā persona esot izgājusi, kad prasu pēc cik ilga laika būs kāds, kurš man var palīdzēt, viņš saka, ka pēc 5 – 10 minūtēm. Fine, nodāmju, pagaidīšu. Nogaidu 15 minūtes un aizdodos uz blakustelpu, varbūt, ka tur ir kāds izpalīdzīgāks cilvēks, kā izrādās ir, vienīgi tur mani nosūta uz 125. telpu, kurā tad beidzot atrodas, kāda meitene, kas man var palīdzēt (paldies viņai). Aizdodamies tad nu beidzot uz 110. telpu, kur atrodam manu apliecību.

Par ko tad tas viss cepiens – a par to, ka

1) iestāde ir grūti sazvanāma,

2) tad, kad tā ir sazvanīta, tad sniedz nepatiesu informāciju,

3) tad, kad esi sadabūjis pareizo informāciju un aizej uz pareizo kabinetu, tev tāpat neviens nespēj ne palīdzēt, ne pat norādīt, kur sameklēt, kādu, kurš spēj palīdzēt.