2006. gada augustā, kā svaigi izcepts datorzinātņu bakalaurs, tiku pieņemts darbā LETĀ. Tā iesākās tas dzīves posms, kurš beidzas šodien. LETA no saviem programmētājiem izveidoja LETA Mediju Sistēmas, tad šis kantoris tika pārdots Mediaparkam. Sanāca tā, ka darba vieta man mainījās, bet darbu pats es nemainīju. Ja man jautās kāpēc – neredzēju iemeslu. Jā, bija grūti brīži, jā iespējams varēju citur nopelnīt vairāk, taču man darbs Mediaparkā diezgan labi patika. Kolektīvs bija (un joprojām ir) lielisks. Raitis (probably viens no lieliskākajiem priekšniekiem pasaulē) man uzticējās un es šeit patiešām izaugu.

Tomēr, šovasar, atgriežoties atpakaļ no atvaļinājuma, radās tāda tukšuma sajūta. Bija izdarīts būtisks darbs, lai InSite pārvērstu par gan lietotājiem, gan programmētājiem patīkamu CMSu, bet šie te izstrādātie atvieglojumi kaut kā atņēma daļu no interesantuma.

Sāku domāt, ko darīt citu.

Šī gada pavasarī, mans labs draugs Guntis, pamanījās piedalīties garage48 pasākumā, kā rezultātā radās viņa stārtups MightyFingers. Kaut kā veiksmīgi sagadījās, ka tajā brīdī, kad es domāju par kaut kā cita darīšanu viņš bija tuvu līguma noslēgšanai ar investoriem. Rezultātā es veiksmīgā mirklī uzprasījos pievienoties viņa spēļu izstrādes kantorim.

Ko tieši tur darīšu, un kā tur viss notiks, es nezinu, bet šobrīd ir tā lieliskā sajūta, kad tu doties pretī nezināmajam. Un tas ir sasodīti interesanti.

Kā nu gadījās, kā ne, bet pārmaiņas pēc radās iespēja uzspēlēt diskotēku nevis Ļeņingradā, bet gan Bubamarā. Tad nu kaut kā pamazītēm uzradās koncepts par to, ka, ja jau iestādes nosaukumā ir tēze “World music bar”, tad varētu paskatīties, kas tad tajā world ir par music, ko varētu nospēlēt. Tad nu devos ceļojumā uz jūtjūbi, par ceļabiedriem ņemot gūgli un vikipēdiju.

Ko tad labu es jūtos atklājis?

Well, let’s see:

Vispirms devos uz Indiju, tur izbūros cauri daudziem vienādi skanošiem vietājās popsas māksliniekiem, līdz beidzot uzdūros grupai Avial:

Izrādījas, ka šie ir tīri jauki. Tālāk devos uz Ķīnu apskatīt vietējo pankmūzikas scēnu. Atklājās, ka šiem ir tāda lieliska grupa ar nosaukumu Carsick Cars:

Tālāk izdomāju, ka jāapciemo kaimiņi somi, un viņu lieliskā andergraunda hip-hopa kultūra:

Ja jau ir somi, tad tūlīt jāsameklē arī ungāri, galu galā radniecīgi ļaudis. Tur uzreiz tiek atrasts kaut kas šāds:

Tad tiek izdomāts pievērsties āfrikai. Šoreiz tiek apmeklēta Nigērija un sameklēts saldi jauks kvalitatīvas popmūzikas brīnums:

Tālāk tiek meklēts kaut kas labs latīņamerikā, diemžēl neko uz sitiena atrast nesanāk, toties meklējumi aizved pie šiem francūžiem, kuri ir iedvesmojušies no Bossa nova

Protams tas nebūt nav viss, kas tiks spēlēts rītvakar bubamarā. Būs arī šis tas dzirdētāks un pierastāks, bet ar šo gribējās padalīties.

Būtībā, kopš slavenā lēmuma nr.2 klusībā vērojot un skatoties, kas notiek ir radusies neliela neizpratne – par ko lai balso?

Es ilgi sēdēju, kasīju pakausi, mēģināju lasīt internetos par programmām, vēroju attiecīgi iesaistīto politisko spēku darbības un centos domāt maksimāli pragmatiski. Tomēr, tas ne pie kā laba nenoveda un radās tāds neliels secinājums, ka viss ir slikti.

Paskaidrošu sīkāk:

1. Vienotība – par šiem es balsoju pēdējās divās vēlēšanās. Teorētiski jau viss ar šiem puišiem ir kārtībā un kaut arī ir lietas, kurām es nepiekritu, tomēr likās, ka nu tur tādi pieredzējuši un sakarīgi cilvēki. Tomēr šoreiz neredzu kāpēc, lai es turpinātu kāpt uz tā paša grābekļa – I mean, ja neskaita “savelkam jostas un izvelkamies no krīzes”, nekas no tā saucamās godīgās un atklātās politikas, ko šis spēks sludina nav īsti piepildījies. Tāpat ir jāpiemin, ka vienotība īsti vienota nav – tur komplektā ar man pieņemamiem cilvēkiem ir arī visādi, nu, pats saproti.

2. LSDSP – nekad neesmu juties sociāldemokrāts

3. ZRP – Valdis Zatlers 3 gadus un 10 mēnešus bija sūds ne prezidents. Tad tiek izstrādāts maģiskais triks ar “atlaid saeimu” – pēkšņi visi viņu mīl. Fantastika! Teorētiski politiskās nostādnes šai jaunpartijai jau nav sliktas, vienīgi atkal te ir tā, ka vārdi nelīmējas īsti ar darbiem. Nu kaut vai godīgās uzņēmējdarbības principiem īsti neatbilst aplokšņu algas.

4. KDS – nav viedokļa, bet, imho, nu acīmredzot neprot šī partija to arī radīt.

5. Šlesers – ārjūfakingkidingmī? Šeit ir cilvēks, kuram galvenais ir savs bizness. Pie tam šis ir no tiem īstermiņa biznesmeņiem, kuriem ir galvenais ātrā īstermiņa peļņa. Nav īsti tas, ko varētu novēlēt valstij.

6. SC – Tajos brīžos, kad šitie puikas aizmirst par nacionālo jautājumu, liekas, ka a kāpēc ne, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ir aizdomas, ka arī šie jaunieši tāda pati oligarhu partija vien ir. Nu tur Nils varbūt ir ok mērs, bet kaut kā nav īsti pārliecības, ka valsts līmenī tikuši, šie tomēr nepiepildīs vispirms savas kabatas un tikai tad domās par to, ko darīt tālāk, ja domās vispār.

7. Bites – Cilvēktiesības protams ir ļoti labi, bet vienīgi tur nekā vairāk par vienas tautas tiesībām īsti nekā cita tajā piedāvājumā nav.

8. NA VL/TB/LNNK  – Īstenībā var teikt “kopī peist” no iepriekšejā, tikai nomainam tautu. Piedodiet atvainojiet, bet es nacionālistus uzskatu par tikpat zemu šķiru, kā visus pārējos -istus (komunistus, rasistus utt.)

9. Par prezidentālu republiku – atbilde ir nē, nahuj tāda te nav vajadzīga.

11. ZZS – krimnālnoziegumos apsūdzētais par premjeru? Nopietni? NOPIETNI?

12. Tautas kontrole – nav faila.

13. “Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām” – nuja es arī mīlu trakus cilvēkus, viņi ir tik jauki :)

Tā, tagad kā nu tu vērīgi lasot pamanīji, tad vienu ciparu es izlaidu.

10. Pēdējā partija.

Esmu dīvainā kārtā nonācis pie secinājuma, ka ir jāiet balsot atbilstoši savai pārliecībai, nevis par “mazāko ļaunumu” vai tamlīdzīgu figņu. Balsošana par “mazākajiem ļaunumiem” mūs ir novedusi tieši tur, kur mēs tagad valsts politiskajā situācijā atrodamies. Es negarantēju, ka šie kungi būs spēcīgāki politikā par kādu no augstākminētajiem, taču, vismaz pagaidām, šie ir vienīgie, kuri kaut cik spēj parādīt, ka domā ar galvu.

Ak, jā – ņemot vērā, to, ka saruna šeit ir par politiku, un tā tomēr ir tā lieta, kur katram ir savs viedoklis, tad es nevienā brīdī nemēģinu tevi pārliecināt par savējo – vienkārši gribējās izstāstīt to, kā veidojās mana šīrudens izvēle. Tāpat piezīmēšu, ka es tevi nekādi nenosodu par domāšanu citādāk, pat vēl vairāk, pats galvenais, ko es gribu ir, lai mēs dzīvojam valsīt, kurā tev ir tiesības tā darīt.

Nekad iepriekš nebiju sapratis sieviešu lielo prieku par apaviem. I mean nu jā, ir kaut kādas tur kurpes, nu labi smukas, nu labi varbūt ērtas – bet tā, lai no tā, ka nopērc kaut kādus apavus un uzvelkot tos kājās izjūti svētlaimi? Nekad.

Nekad, līdz šodienai.

Šodien es to izbaudīju. Šodien, neko nenojausdams, iegāju t.c. Domina esošajā Sportland veikalā. Un tur – veikala pašā vidū, uz neliela podestiņa ieraudzīju TĀS. Melnas. Ādas. Coverse Chuck Taylor All Star kedas. Ņemot vērā to, ka man, nejaušas sagadīšanās rezultātā, šī zīmola apavi ļoti patīk, un, ka es vienmēr esmu sapņojis par kedām, kuras varētu vilkt uz kora koncertu, kad jāstāv uz skatuves uzvalkā, tad šis bija visvieglāk pieņemtais lēmums par kādu apavu pirkšanu EVER.

Uzvlikt šos te skaistuļus kājās bija vienkārši megabauda. Prieks un laime pārņēma manu sirdi un dvēseli.

Sievietes mīļās – tagad es jūs saprotu.

cita starpā, Pastniekam atkal ir nepieciešama tava palīdzība.

Visām labām lietām, agrāk vai vēlāk pienāk gals. Parasti pie tam ir tā, ka gals pienāk pēkšņi, iesper tev pa seju un tev īsti nav pat skaidrs kā īsti tas notika.  Zini tikai, ka kaut kas ir beidzies.

Šoreiz gan ne par tādu galu es runāšu. Ir tomēr dzīvē retas reizes, kad jau iepriekš ir  zināms, ka lūk šis būs tas gals.

Šoreiz ir tā, ka es tevi vēlos ielūgt uz grupas Voiceks Voiska pēdējo koncertu. Pēdējais koncerts notiks festivālā Laba daba 2011. gada 5. augustā, tas sāksies ap 20:30.

Un nemaz nejautā iemeslus kāpēc gan tieši šis un kāpēc pēdējais. Tam vienkārši ir pienācis laiks un tā vajag. Labāk atnāc un pēdējo reizi iztrakojies ar VV un neaizmirsti pieprasīt Buratino!

Lai cik smieklīgi arī neizklausītos, tad hīts, kas palika visvairāk atmiņā no Gaudeamus finālkoncerta ir tieši šī te lietuviešu deja:

Ja nu, kas tad vārdi tai dziesmai ir sekojoši:

Šarkelė, varnelė,
keli tavo vaikai?
Du namuose, du kapuose,
du duona raiko,
du pinigus skaito,
du po kiema bėginėja…

tālāk neizdodas saklausīt :/

Burtiskais tulkojums:
Žagatiņa, vārniņa,
kur ir tavi bērneļi?
Divi mājās, divi kapos,
Divi griež maizi
Divi skaita naudu
Divi skrien pa pagalmu…

Kad es pirms pāris mēnešiem padzirdēju, ka Trāķu pilī uzstāsies Moby es sapratu, ka tas būs kaut kas, ko būs ļoti grūti ar mierīgu sirdi palaist garām. Kad es painteresējoties sīkāk par datumiem sapratu, ka 13.06.  ir pirmdiena, man gan lielā gribēšana mazliet mazinājās, tomēr pavisam nepazuda. Tad aprunājos ar draugiem, kuri teica, lai es pārstāju filozofēt un braucu. Atlika atrast ceļabiedrus, ko veiksmīgi izdarīju divas nedēļas pirms pasākuma.

Klibie. Tā varētu raksturot mūsu grupas vīrišķo daļu, gan es, gan Miks bijām veiksmīgi dažas dienas iepriekš sačakarējuši sev labās kājas. Mana skriešanas trauma gan, salīdzinājumā ar Mika izrauto papēža gabalu, tāds sīkums vien bija.

Enīvei, ap pustrijiem izbraucam no Rīgas, pastāvam korķītī Iecavā, bet citādi bez nekādiem interesantiem notikumiem nonākam Trāķos (tiesa pa ceļam nācās secināt, ka Lietuvā waze ir mazizmanota, un arī mobilais internets ir biežāk neesošs nekā esošs).

Atrodam kaut kādu maksas stāvvietu ielas malā pietiekami tuvu pilij. Saprotam, ka ir vajadzīgas monētas un, lai tās iegūtu, dodamies dzert kafiju uz tuvāko iestādi. Tuvākā iestāde izrādījās vietējo tatāru iestādījums ar nosaukumu Čingishans. Ņemot vērā, ka mums iepatīkās īpašnieks un arī to, ka uzzinājām, ka koncerts varētu būt pagarš izdomājām, ka turpat jāapēd arī vakariņas. Kā rekomendēto pārtiku paņēmām plovu. Bija izcils.

Paēduši devāmies uz pili. Jāuzteic organizācija, jo vismaz iekšā tikšana notika visnotaļ raiti un somu pārbaude notika pie pirmā tilta, bet biļešu pārbaude pie otrā. Tiesa pirms otrā tilta mums nācās mazliet uzgaidīt, jo bija jāpalaiž auto ar kaut kādu VIPu.

Tad nu, kad bijām tikuši iekšā devāmies paklausīties iesildošās grupas. Par pirmo neko nezinu, bet izklausījās tīri ok:

Pēc šiem uzstājās SKAMP, kuri manuprāt ir kļuviši daudz kvalitīvāki kā iepriekš:

Tad bija jāsagaida saulriets un lieliskais Moby koncerts lieliskajā atmosfērā varēja sākties

Par pašu koncertu neko daudz izstāstīt nevarēšu – bija megakruta un tās sajūtas nav īsti ietērpjamas kaut kādā rakstiskā formā. Katrā ziņā pēc koncerta nākot ārā pa pils vārtiem tieši priekšā rēgojās pilnmēness un mazo gaismiņu apspīdētie tiltiņi un krastmalā esošās kafeinīcas un skaidrā siltā vasaras nakts radīja kopā tādu sajūtu, ko es varēju raksturot vienīgi ar tekstu – kā kino.

Lai nu kā, ar šo viss piedzīvojums nebeidzās. Mājup braucām caur Viļņu – gribējās apēst kaut kādu naksnīgo pārtiku, tiesa tā kā maķītim strādāja tikai drive-through, tad izdomājām, ka ēdīsim statoila pārtiku (kura gan ir pavisam citādāka nekā šeit). Braucot pa šoseju mājās ļoti nāca miegs. Kaut kā davilku līdz aizukmerģes statoilam – tur izkāpu pastaipīties un aizgāju pēc nākamās sarkanā buļļa devas.

Saņēmos un braucām tālāk. Te pēkšņi saabam kaut kā sāk zust jauda un max ātrums nokrītās līdz 90km/h (braucām šajā brīdī pa šoseju, kur atļautais ir 130), kā arī parādījās kaut kāda dīvaina skaņa. Enīvei, nepagāja ne pāris km, kad motora jauda beidzās pavisam un skaņa ko izdvesa motors bija kaut kas ļoti mehāniski salūzis. Tā ap trijiem naktī saabs izdomāja, ka vairs nekur nebrauks.

Oh well – zvans kasko – jā viss ok, šas ar jums sazināsies tehniskais dienests. Gaidu, iesnaužos, pamostos ir septiņi no rīta – vēlviens zvans, aizņemts, pagaidu, vēl zvans – o mūziciņa, gaidu, o savieno – nu kur tad tehniskais dienests, – vai piedodiet – šas sazināsies. Sazinājās – teica, ka auto izbraucot. Ok, gaidu, pēc stundas zvana šoferis, lai precizētu kur esam, forši, domāju drīz būs. A nekā – izrādās viņs tad tikai izbrauca. Enīvei, tā mēs tur līdz pusdivpadsmitiem nomētājāmies.

Un ziniet ko – tas viss bija lieliski. Jo evakuatoru mēs sagaidījām, Rīgā ieradāmies ar lielu kavēšanos, kā izrādījās visiem mums bija jābūt todien darbā, bet nekas, viss nokārtojās un visi bijām laimīgi.

Vairāk foto ja nu kas ir picasā

Šodien ir mana 10000. dzimšanas diena. Kas ir interesanti, tad fakts, ka es to esmu pamanījis ir diezgan nepārsteidzošs – citējot vikipēdiju:

The 10,000th day of life occurs between the 27th and 28th year of life and as a consequence can be noticed by young professionals, especially those in industries that rely on a strong mathematical knowledge.

Enīvei – ko es gribu ar šo visu teikt – ir sekojošais: Paldies jums visiem, jūs esat forši, pateicoties jums mana dzīve līdz šim ir bijusi lieliska, es pat atļaušos apgalvot, ka tā ir bijusi daudz, daudz labāka, kā absolūtajam vairumam cilvēces.

Man ir nenormāli paveicies, ka es jūs visus pazīstu.

Es jūs visus mīlu.

Turpinam!