No rīta pirms promdošanās atkal uzmodinu Luckānu, kurš atkal ir visu nakti pavadījis lasot. Atgādinu viņam, ka tam ir jādodas reģistrēties un dodos strādāt.

Strādāju tajā dienā līdz kādiem 21:00. Ap pusdeviņiem man piezvana Kaspars, kurš saka, ka man esot jāiet uz Ļeņingradu. Atbildu, ka īsti negribu, bet tomēr padodos kārdinājumam un 21:30 esmu klāt.

Un ko es redzu pie pašas ieejas? Protams, VIŅU. Viņš ir beidzot izgājis ārā no mājām, nesaticis Āriju, līdz ar to nav piereģistrējies, nav arīdzan bijis kojās pakaļ savām mantām, toties ir ieradies visu tautu un laiku labākajā krogā.

Tajā vakarā Uldim netika ļauts tur ilgi uzkavēties, jo es izdzēru savu rumkolu un laicīgi pateicu viņam, ka ir jāiet mājās. Tā nu Uldis pirmo reizi ar mani izčāpoja manu vakara standarttrasi.