Šodien cenšoties iedabūt savā galvā n-tos pierādījumus teorēmām par virkņu robežām nonācu pie viena interesanta secinājuma. Matemātikā ir šausmīgi daudz visādi sīkumi jātur galvā, or else it just fails.
Programmējot, savukārt ir tā, ka tu paņem kaut ko izdomā, uzraksti un tad skaties, strādā vai nestrādā – ja strādā, labi, ja nē tad labojam un tā tās programmas iteratīvi top. Turklāt, nevienā brīdī programmētājam nav jātur galvā visādi sīkumi – katrā programmēšanas posmā galvā ir tikai aktuālajā abstrakcijas līmenī esošās lietas – t.i. domājot par biznesa loģiku – tu domā tikai par to, nevis par to kā tas izskatās asemblerā.
Savukārt iekš matemātikas (nu vismaz tās, ar kuru es te šobrīd cīnos) visi pierādījumi (kas ir absolūti nepieciešamā daļa) balstās uz visādiem kretīniskiem sīkumiem, kur, ja tu kaut vienu izlaid viss sabrūk – un programmētājam, kurš ir pieradis, ka var darboties iteratīvi (nu kaut ko pirmajā piegājienā aizmirsu, nekas, palaidīšu, ieraudzīšu, kur ir problēma, pielabošu nākamajā un viss būs forši) ir šausmīgi grūti pie tā pierast.
Īstenībā matemātikā tikai vajag loģiski domāt un viss ir vienkārši. Un par tiem pamatiem – tur ar nekā daudz nav jāzin. Tik pat daudz jāatceras, cik programmētājam jāatceras sintakse un loģiskie elementi.
tur tie visi ssikumi ir taa siiki aprakstiiti, lai tos visus procesus vareetu liidz siikumam izprast. pie Asmuss 1.sem bija pie 45 teoreemaam ar pieraadiijumiem, bet ja saac izprast dzilji tos procesus tad var pilniigi visu arii iemaaciities(nevis iezaureet, to gan nevar)
Ja programmē, Tu vari labot savas kļūdas tik ilgi, kamēr viss darbojas, turklāt ir diezgan viegli pamanīt, ja programma nestrādā.
Ja Tu raksti KD pie Asmuss, tad Tev pierādījums ir “jāuzprogrammē” ar pirmo mēģinājumu un bez iespējas to ‘izmēģināt’ (pirms nodošanas).
Tie kretīniskie sīkumi un citas figņas ir arī programmēšanā. Būtika ir tikai šī atšķirība.
P.S.
Zinu, ka vairs nestudē. Gribēju tikai uzrakstīt komentāru.