Ir pasaulē daudzas kaitīgas lietas. Piemēram – alkohols (sabeidz aknas), cigaretes (sabeidz plaušas) un tā šo uzskaitījumu varētu turpināt. Bet šoreiz pieskaršos vienai sev piemītošai īpašībai, un pastāstāstīšu par tās kaitīgo ietekmi.
Tātad optimisms. Jūs noteikti protestēsiet – bet kā – optimisms tas taču ir tik labi un forši – tev gaišs skats uz dzīvi utt. Jā, ir. Bet dzīvei, ņemot vērā tās maucīgo dabu, skats uz tevi nemaz nav tik gaišs – proti, atliek tikai vien tev nabaga mirstīgajam sākt cerēt, ka nu jau viss būs baigi forši, un tad dzīve tevi vienkārši piesmej, kā tāda prasta ielasmeita.
Piemēri? Āber cik uziet: sasola tev labie cilvēki projektus, kurus kodējot varēsi pelnīt, ne gluži milionus, bet vismaz pietiekamu summu, lai līstu ārā no parādiem, tu saceries, saplāno – jau savā naivajā optimismā sāc domāt par to, kā tu remontēsi SAABu, vai nedod dies iekrāsi naudiņu kādam jaukam izbraucienam ārpus valsts – bet projekts ņem un pazūd uz nenoteiktu laiku, un tā vietā, lai tu domātu par to, uz kurieni skaisti aizbēgt no rudens, esi spiests baidīties no kredītreformas.
Labi merkantīls piemērs. Dodu citu – satiec beidzot tu nabaga vecpuisis kādu jauku sievieti, ar kuru varētu pavadīt tumšos rudens vakarus, sāc jau atkal savās smadzenēs būvēt gaisa pilis – un te atkal nekā.
Ok, nepaveicās. Bet ziniet – es ta šo uzskaitījumu varētu turpināt. A kur tad rodas visa problēma – a problēma jau pamatā rodas iekš tā, ka mans nelietīgais optimisms vienmēr domā, ka viss būs nenormāli kruta. Un tajā brīdī, kad izrādās, ka “dzīvē viss, ir savādāk”, tad sitiens ir, maigi izsakoties, zem jostas vietas.
Pesimisti, varbūt dzīvē ir nepatīkamāki cilvēki, bet tādiem nelabojamiem optimistiem, kā man – ir nepatīkamāka dzīve.
Oh, well – nekas cits jau vairs neatliek kā a) piedzerties, b) atkal jau paļauties uz savu optimismu…
Tavā filosofijā neliela neprecizirāte . Pareizais vienādojums ir :
Optimists = Naivais optimists – Naivums
Nu es savu problēmu drīzāk raksturotu citādāk – Optimismsn. T.i. Optimisms, kurš vairo pats sevi sevi līdz tiek sasniegti neizbēgamie griesti, pret kuriem tas atduras un pēcāk šī te optimistiskā situācija sāk strauji krist uz leju.
Galvenā problēma ir tajā, ka es ta katru reizi protams lieliski apzinos, ka ne sūda nebūs viss tā, kā cerēts, bet sučka optimisms jau neļauj necerēt, un pēcāk, kad izrādās, ka cerības bija nepamatotas ir škrobe.
Vot par to škrobi arī ir dusmas. I mean cik var.
A ierakts drīzāk domāts, kā Note to self, tjipa atceries takš vienreiz.
Priekšpēdējais teikums rocks. Iesaku palikt par tādu pašu riebīgu tipu kā es, brālīt.
Jā, varbūt šāds domu gājiens noved pie sitiena zem jostas vietas, taču, tam ir arī savs labums.
Viela pārdomām – vai nelabojami pesimisti dzīvo patīkamāk? Sen kā pierādīts,ka labais vairo labo, tā ka tīri loģiski izriet, ka optimistiem labais tiek vairāk. Lai ko arī teiktu dzīve, kuras pagriezieni mēdz izšķirties sen pirms mūsu piedzimšanas.
pilnīgi nepiekritīšu autora teiktajam par optimismu! autoram vajag daudz strādāt ar savām negatīvajām raxtura īpašībām un pilnveidot sevi!!!