Kad no rīta pamostos, atklāju, ka Luckāns tomēr ir pārradies. Mazliet iereibis, bet ir. Paņirgājamies kopīgi par LHC un pasaules galu, un es dodos mēģināt pastrādāt, savukārt Luckāns liekas tālāk gulēt.

Ap divpadsmitiem zvana Arta – prasa vai nezinu, kā dabūt rokā Luckānu. Saku, ka visticamāk nekā. Toties uzzinu, ka Bēts Luckānam vakar esot iedevis sim karti ar jaunu telefona numuru, kuru neviens gan nezina, pat Bēts ne.

Vakarā izdomāju, ka jāiet ārstēties – vispirms pasatoties basketbolu iekš MKV (un ārstejoties ar karsto balzāmu), tad vēlāk Ļeņingradā. Tur Bārda izstāsta, ka iepriekšējā vakarā Luckāns esot atkal izkodis 3x200g piparmētru liķiera, un ka no rīta viņš nebija mazliet, bet gan diezgan labi iereibis.

Atnāku mājās. Luckāns ir diezgan nerunājams – guļ saproties un negrib reaģēt uz jebkādu komunikāciju.

Šoreiz pamodos astoņos. Secinu, ka esmu saķēris iesnas, kopā ar sāpošu kaklu un galvu. Izrāpjos no gultas, lai paskatītos vai Luckāns joprojām lasa “Feet of Clay”. Izrādās nelasa gan. Jo mājās viņa nav. Oh well. Tā kā jūtos dranķīgi ielienu vēl gultā pagulēt.

Ap desmitiem zvana Luckāns. Izrādās viņš jau ir paspējis telefoniski aprunāties LETĀ gan ar personāldaļas vadītāju, gan arī ar vienu no redaktoriem. Viņam esot pateikt, lai viņš aizsūta savu CV.

Uzceļos augšā un saprotu, ka uz darbu/kori šodien neiešu – jāapārstējas. Pirms pieciem atkal zvana Luckāns. Noskaidroju, ka, lai viņš varētu reģistrēties viņam esot jāsadabūn vesela kaudze kredītpunktu – tātad – viņš visu dienu ir pavadījis zvanot pasniedzējiem un sarunājot ar viņiem laikus, kad nokārtot parādu. Galvenais viņam tagad esot uzrakstīt referātu diferenciālvienādojumos.

Vakarā Luckānu mājās tā arī nesagaidīju.

Mani pamodināja negaiss. Starp zibeni un pērkonu laika starpība nebija garāka par sekundi. Pērkons bija tāds, ka ārā sāka gaudot autmašīnu signalizācijas un logi manāmi notrīsēja pēc katra pērkona dārda.

Ieskatījos otrā istabā. Inese, kura bija plānojusi celties sešos vēl gulēja. Uzmodināju viņu, ar attiecīgo jautājumu, uz ko tika saņemta atbilde, ka viss ir ok, un, ka sešos viņa patiešām esot pamodusies, jo kā rezi tikos mājās ieradās Luckāns. Luckāns arī vēl nebija galīgi iemidzis. Mazliet paskatījos negaisu un devos vēl pasnaust.

Pusdeviņos gan cēlos augšā. Luckāns lasīja grāmatu un Inese snauduļoja. Kad devos projām Inese pieleca kājās un arī sataisījās uz darbu, savukārt Luckāns teicās kādu stundiņu palasīt un tad doties pie Ārijas, ja vien neaizmigšot.

Vakarā aizčāpoju līdz Ļeņingradai. Izdzēru vienu rumkolu un nezināmu iemeslu dēļ Luckānu tā arī tur neieraudzīju. Oh well, jādodas mājās. Ejot pa savu pagalmu, uzmetu acis uz logiem – tumšs – Luckāns vainu ir prom, vai arī guļ. Izrādās guļ.

Atklājās, ka viņš atkal kaut ko nelabu ir apēdis (par vainīgām viņš uzskata olas), un visu dienu juties draņķīgi. Sākam runāt par darba lietām, precīzāk, par to, kur tad Luckāns varētu pastrādāt. Nejauši ieminos par darbu LETĀ, aizejam paskatīties vai nav tur kāds darba sludinājums – ir. Turklāt tieši tas, ko Luckāns vēlas visvairāk – sociālpolitisko ziņu reportieris. Paklausoties viņa uzstāšanos par, kaut vai to, kurās dienās cikos notiek kādas politiskās sēdes, secināju, ka jā, šo darbu viņš tiešām varētu darīt izcili.

Ap vieniem pamostos. Paskatos vai dīvānā ir Uldis. Ir. Tātad mājās ticis. Guļ gan kā nosists.

Pamostās Uldis ap kādiem četriem, kā reizi tad, kad esmu uzjaucis pankūku mīklu. Pirmais, ko viņš dara ir pieskrien pie izlietnes, atrod kaut kur krūzīti un izdzer kādas trīs krūzes ūdens – slāpst, saproties. Uz jautājumu vai ēdīs pankūkas viņš atbild noraidoši. Nekas, padomāju, uzcepšu, gan jau apēdīs. Protams, ka tā arī bija.

Pēc pusdienāmbrokastīm Luckāns izlūdzās pasēdēt pie datora un beidzot apskata Baldones bildes, protams neiztiekot bez skaļiem smiekliem un komentāru rakstīšanas.

Nemanot pienāk vakars. Lai cik ļoti es arī necentos viņu no tā atrunāt, tomēr ap desmitiem dodamies … protams, ka uz Ļeņingradu. Tur tiek satikta pavisam skaista kompānija, un nez kādēļ, tiek izdomāts, ka ir jāspēlē kauliņi. Uzminiet, kurš par visiem mums paņirgājās? Luckāns.

Spēles brīdī pēkšņi kāds (visticamāk Sergejs) piezvana Lapsam, un Lapsa šis savāc luckānu un aizskrien uz Hanzabāru. Pēc pāris minūtēm abi atgriežas. Izrādās tajā mājā, kurā ir Ļeņingrada otrajā stāvā esot brīva viena istaba, un tā tiek piedāvāta Luckānam. Tā, kā iespējams drīz man atkal nebūs vairs par ko rakstīt..

Kaut kad pēc pusnakts, es izdomāju, ka tā kā man ir nākamajā rītā pusdesmitos jābūt darbā, tad ir laiks doties mājās. Pirms promiešanas atgādinu viņam, ka nākamajā dienā vajadzētu reģistrēties un dodos projām.

Kad zole jau bija pieriebusies pilnībā sākās psihoterapijas seanss. Inese, ērti iekārtojusies klubkrēslā, uzņēmās psihoterapeita lomu, savukārt Luckāns gulēja uz sava dīvāniņa un bija lielisks pacients. Tā nu līdz kādiem 12:00 tika izrunāts par sekojošām tēmām: Kāpēc Luckānu izmeta no kojām, kāpēc viņš dzer, kāpēc viņš sāka dzert, kāpēc viņš turpināja dzert, (te nejauši notika lomu apmaiņa), kas ir jāizdara džekam, lai Inese izkustu, kad tad īsti viņa taisās dot savu ieguldījumui Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanā un beidzās mūsu diskusija ar to, ka īsti nenoskaidrojām, vai datu analītiķe var uzturēt sevi “up-to-date” esot dekrētā.

Tad pienāca tas brīdis, kad es piegāju pie sava datoriņa un izdomāju, ka jānopērk šis te domēns un jāsāk rakstīt viss tas, kas te ir sarakstīts.

Luckāns un Inese izdomāja pagulēt, Inese vēlējās lai viņu pamodina 15:00, tad nu izmantoju šo laiku, lai aizietu uz veikalu pēc pārtikas, ar ko abus šos jauniešus pabarot. Atgriezos tieši uz Ineses modināšanu, un sāku gatavot vistiņu. Tad uzmodinājām Luckānu un paēdām pusdienas.

Nezināmu iemeslu dēļ atkal tika sākts spēlēt zoli. Tad man sāka zvanīt visādi cilvēki un aicināt mani uz centru, sak basketbols esot jāskatās un tā. Inesei ar kā reizi bij jāaizdodās uz Ļeņingradu, tad nu mēs atstājām Luckānu lasīt grāmatu un devāmies prom. Luckāns uz manu jautājumu, ko šis taisās darīt, atbildēja, ka visticamāk saņemšoties aiziet uz kojām pakaļ dažām vissvarīgākajām mantām.

Pēc sporta pārraižu noskatīšanās ierodos Ļeņingradā. Luckāna nav. Tā kā neesmu gulējis, tad izdomāju tā, ja šis līdz 24:00 neparādās, tad jādodas mājās gulēt. Protams, pienāk noliktais laiks un no Ulda ne ziņas, ne miņas. Atvados no visiem un dodos projām, izgājis vēl izdomāju, ka jāpiezvana Sandai un jāpalūdz, lai viņa mani painformē, ja nu gadījumā Luckāns pēkšņi uzrodas. Nolieku klausuli un manā priekšā pēkšņi parādās VIŅŠ. Izrādās esot nācis uz Ļeņingradu, tikai pa ceļam saticis kādu senu paziņu, tādēļ nedaudz aizkavējies.

Diemžēl, vai par laimi saprotu, ka, tā kā nav gulēts, kopš piektdienas rīta, tad jādodas vien ir mājās. Piekodinu vēl pirms projām iešanas Luckānam, lai viņš nepiedzerās… pārāk.

Piatņico.

Ko tad sevī ietver šī nenormāli patīkamā un nogurdinoši garā diena? Lūk, ko – no rīta, tradicionāli jau pamodinam Luckānu. Šoreiz viņš tiek modināts ar omleti. Nevaru saņemties doties uz darbu tādēļ rīts tiek pavadīts intelektuālā diskusijā par izglītības sistēmu. Pēc kuras, man dodoties jau projām, no Ulda puses izskanēja šī svarīgā frāze:

– Nu pēc šādas diskusijas, tu domā, man vēl ir vēlme doties reģistrēties?

Lieki piebilst, ka pēc tam vakarā, kad es viņu satiku, viņš pie Ārijas nebija aizgājis.

Vakarā godīgi aizdodos uz Ļeņingradu. Šī nu bija tā reize, kad es sajutos, kā tāds maziņš kucēns, kurš nezin ar kuru draugu iedzertpie kura drauga skriet. Bija bars ar kojeniekiem. Luckāna vēl nebija. Prasīju šamiem, vai tie viņu nav tajā dienā redzējuši. Diemžēl (vai par laimi viņiem) nebija. Nepagāja nemaz, tik liels mirklis, kad gaidītais personāžs ieradās.

Vakars tika pavadīts spēlējot ar Inesi, Lapsu, Zaķi, Saldo un Lauzi zoli. Tad vienā brīdī pie saviem liejaiem plusiem man apnika un es savā vietā paaicināju Luckānu. Kas gan zina, kā tas iegrozījās, taču, vakars Ļeņingradā noslēdzās jau ap 4iem rītā, kad es ar Luckānu un Inesi bijām nosēdušies uz Hendriksa dīvāniņa un uzsākuši intelektuālās sarunas. Tā, kā sarunas pārtraukt negribējās, tad Inese izdomāja piebiedroties mums ar Luckānu ceļā uz mājām.

Tiekot uz Aspazijas bulvāra sliežu klātnes, mūs sagaidīja skotu tūristi, kuri meklēja savu hosteli, kas atrodoties Pasta ielā. Mums nezināmu iemslu dēļ, gan nevienam no mums nebija ne mazākās sajēgas, kur tā Pasta iela atrodas, līdz es niedomājos par to, ka Nokia Maps 2.0. ir iebūvēts ielu meklētājs. Tad nu ātri vien sapratām, ka Pasta iela atrodas pavisam netālu un parādījām šo skotu jauniešu baru līdz vietai, kur viņi jau sāka atpazīt, ka tepat ap stūri ir viņu naktsmītne. Tālāk, mazliet izmantojot palīglīdzekļus Luckāna gaitas stabilitātes uzlabošanai, devāmies uz Blaumaņa ielas nakts bodi, kurā tika iepirkta kola man mājās esošajam rumam. Līdz visbeidzot ap pulskten pieciem no rīta bijām tikuši mājās.

Te gan nebija nekāda tūlītējā gulētiešana. Vispirms ķērāmies pie mana tējas skapīša tukšošanas, tad atradās arī kārtis, papīrs un rakstāmais Inese sāka ņirgāties par Luckānu zolē. To mēs darījām līdz vismaz deviņiem no rīta.

No rīta pirms promdošanās atkal uzmodinu Luckānu, kurš atkal ir visu nakti pavadījis lasot. Atgādinu viņam, ka tam ir jādodas reģistrēties un dodos strādāt.

Strādāju tajā dienā līdz kādiem 21:00. Ap pusdeviņiem man piezvana Kaspars, kurš saka, ka man esot jāiet uz Ļeņingradu. Atbildu, ka īsti negribu, bet tomēr padodos kārdinājumam un 21:30 esmu klāt.

Un ko es redzu pie pašas ieejas? Protams, VIŅU. Viņš ir beidzot izgājis ārā no mājām, nesaticis Āriju, līdz ar to nav piereģistrējies, nav arīdzan bijis kojās pakaļ savām mantām, toties ir ieradies visu tautu un laiku labākajā krogā.

Tajā vakarā Uldim netika ļauts tur ilgi uzkavēties, jo es izdzēru savu rumkolu un laicīgi pateicu viņam, ka ir jāiet mājās. Tā nu Uldis pirmo reizi ar mani izčāpoja manu vakara standarttrasi.

Trešdienas rīts. Tiek pamodināts Luckāns. Luckāns secina, ka ir slims un gulēs turpat, kur ir pamodies, jo visu nakti viņš ir pavadījis Pratčeta sabiedrībā. Tātad šodien viņš neiešot pie Ārijas reģistrēties. Oh well. Lai jau, kas tad man par daļu.

Kora laikā iedomājos, ka man taču mājās nekā ēdama nav, un Luckāns jau vismaz vienu dienu ir turēts pilnīgā badā. Tā nu atpakaļceļā no kora palūdzu Linardam, lai viņš mani izlaiž pie piemājas Super-Netto.

Veikalā nopērku divus kukulīšus graudu maizes, majonēzi, šprotes, olas un divus roltonveidīgos. Bija doma arī par nopietnāku vakariņu gatavošanu, taču veikala piedāvājums mani kaut kā nepavisam neuzrunāja.

Ierodos mājās un secinu, ka Luckāns atrodas tieši tādā pašā stāvoklī, kā pirms 24h – guļ uz dīvāna un lasa. Kad jautāju viņam par ēšanu, tad šis atņurd, ka esot slims un līdz ar to ēst īsti neesot arī gribējies. Uz jautāju vai tajā brīdī viņš grib ēst, īsti atbildī arī nedabūju. Oh well, uztaisu sev maizītes ar šprotēm un majonēzi un dodos pastrādāt.

Pirms gulētiešanas pienāku virtuvē pie maizes klaipiņa un secinu, ka otra puse jau ir noēsta.

Nākamajā rītā man bija laicīgi jāpamostas. Tā kaut kā nelāgi sanāca, ka man tajā rītā pulskten 10:00 bija jābūt darbā lai tur lūzt, vai plīst – tikšanās ar klientu, saproties. Bet ne par to ir stāsts.

No rīta, pirms manas promdošanās Uldis ar žēlīgām (vēl kārtīga vīra dūšā esošām) acīm izlūdzās, lai es viņam ļaujot vēl pagulēt. Daudz jau izvēles man nebija, galu galā bija taču skaids, ka neku šis jaunietis nebūs spējīgs doties. Tā nu es viņu atstāju mājās.

Darbā esot atceros, ka, lai arī es viņam biju atstājis atslēgas es viņu nekādi nebiju painformējis par durvju kodu. Līdz ar to, ja šis jaunietis izdomātu kaut kur doties projām, tad atpakaļ gan viņš īsti netiktu. Oh well. Gan jau piezvanīs, nodomāju es, un ap 18:00 dodos uz savu kora mēģinājumu.

Pēc mēģinājuma ierodoties mājās, konstatēju, ka Luckāns ir turpat, kur viņš bija no rīta, tiesa viņš ir žirgts, sadzēries daudz tējas un atklājis Night Watch. Padiskutēju ar viņu mazliet par grāmatām, kuras viņš droši drīkst palasīt, un dodos mazliet pastrādāt. Tāpat diskusijas laikā tiek noskaidrots, ka piezvanīt man viņš nebūtu varējis – jo telefons veiksmīgā kārtā ir kojās.

Tas viss sākās pavisam nejauši.

Aizāju es neko ļaunu nedomādams 2008. gada 1. septembra vakarā uz Ļeņingradu. Domāju, iedzeršu es vienu rumkoliņu, palasīšu Šveiku, varbūt pakavēšu laiku sarunā ar kādu no šīs iestādes iemītniekiem. Nosēdos es ar rumkolu un Šveiku pie bāra letes un tad ieradās VIŅŠ. VIŅŠ bija nupat ticis izsviests ārā no kojām un milzīgajā sporta somā nesa ceturto daļu no savas iedzīves. Tad es viņam uzdevu šo absolūti nevainīgo jautājumu:

– Kur tad tu, Uldiņ, šonakt gulēsi?
– Ja godīgi, nezinu, iespējams, ka šeit.

Tad man nejauši paspruka mēle un šim jauneklim tika izteikts liktenīgais piedāvājums:

– Nu tu jau vari šonakt palikt arī pie manis…

Iespējams, ka tā bija vakara, nedēļas, iespējams, pat mēneša vai gada lielākā kļūda, bet tikpat labi iespējams, ka arī ne…

Lai nu kā, tajā vakarā mēs godīgi nosēdējām Ļeņingradā, es izdzēru trīs rumkoliņas, Luckāns – 3x200g Piparmētru liķiera. Tas saprotams nozīmēja tikai vienu, aiziet līdz savām jaunajām mājām viņš nebija spējīgs nekādi.

Kaut kā nebūt viņš tika dabūts līdz Aspazijas bulvārim, kur man ar viņu bija sekojoša frāžu apmaiņa:

– Luckān, par taksi maksāsi?
– mhmm…

Piecas minūtes un piecus Luckāna latus vēlāk esam ieradušies pie mana Mālpils ielas dzīvokļa, un Luckāns lielākoties pašrocīgi uzkāpj augšā uz ceturto stāvu. Viņš tiek nosēdināts uz dīvāna, viņam tiek iedots arī spilventiņš un sedziņa, bet vai Jūs, manu dārgo lasītāj, nojaušat, ko darīja šis skaistais dzīvnieks? Vai Jūs domājat, ka pēc tāda alkohola daudzuma viņš, kā godīgs cilvēks liksies gulēt un atjēgsies kaut kad no rīta? NE VELLA. Šis jaukais cilvēks vēl vairāks stundas kaut ko pie sevis dziedāja, murmināja un visādi citādi izrādīja aktivitātes pazīmes.