Tas viss sākās pavisam nejauši.

Aizāju es neko ļaunu nedomādams 2008. gada 1. septembra vakarā uz Ļeņingradu. Domāju, iedzeršu es vienu rumkoliņu, palasīšu Šveiku, varbūt pakavēšu laiku sarunā ar kādu no šīs iestādes iemītniekiem. Nosēdos es ar rumkolu un Šveiku pie bāra letes un tad ieradās VIŅŠ. VIŅŠ bija nupat ticis izsviests ārā no kojām un milzīgajā sporta somā nesa ceturto daļu no savas iedzīves. Tad es viņam uzdevu šo absolūti nevainīgo jautājumu:

– Kur tad tu, Uldiņ, šonakt gulēsi?
– Ja godīgi, nezinu, iespējams, ka šeit.

Tad man nejauši paspruka mēle un šim jauneklim tika izteikts liktenīgais piedāvājums:

– Nu tu jau vari šonakt palikt arī pie manis…

Iespējams, ka tā bija vakara, nedēļas, iespējams, pat mēneša vai gada lielākā kļūda, bet tikpat labi iespējams, ka arī ne…

Lai nu kā, tajā vakarā mēs godīgi nosēdējām Ļeņingradā, es izdzēru trīs rumkoliņas, Luckāns – 3x200g Piparmētru liķiera. Tas saprotams nozīmēja tikai vienu, aiziet līdz savām jaunajām mājām viņš nebija spējīgs nekādi.

Kaut kā nebūt viņš tika dabūts līdz Aspazijas bulvārim, kur man ar viņu bija sekojoša frāžu apmaiņa:

– Luckān, par taksi maksāsi?
– mhmm…

Piecas minūtes un piecus Luckāna latus vēlāk esam ieradušies pie mana Mālpils ielas dzīvokļa, un Luckāns lielākoties pašrocīgi uzkāpj augšā uz ceturto stāvu. Viņš tiek nosēdināts uz dīvāna, viņam tiek iedots arī spilventiņš un sedziņa, bet vai Jūs, manu dārgo lasītāj, nojaušat, ko darīja šis skaistais dzīvnieks? Vai Jūs domājat, ka pēc tāda alkohola daudzuma viņš, kā godīgs cilvēks liksies gulēt un atjēgsies kaut kad no rīta? NE VELLA. Šis jaukais cilvēks vēl vairāks stundas kaut ko pie sevis dziedāja, murmināja un visādi citādi izrādīja aktivitātes pazīmes.

Nākamajā rītā man bija laicīgi jāpamostas. Tā kaut kā nelāgi sanāca, ka man tajā rītā pulskten 10:00 bija jābūt darbā lai tur lūzt, vai plīst – tikšanās ar klientu, saproties. Bet ne par to ir stāsts.

No rīta, pirms manas promdošanās Uldis ar žēlīgām (vēl kārtīga vīra dūšā esošām) acīm izlūdzās, lai es viņam ļaujot vēl pagulēt. Daudz jau izvēles man nebija, galu galā bija taču skaids, ka neku šis jaunietis nebūs spējīgs doties. Tā nu es viņu atstāju mājās.

Darbā esot atceros, ka, lai arī es viņam biju atstājis atslēgas es viņu nekādi nebiju painformējis par durvju kodu. Līdz ar to, ja šis jaunietis izdomātu kaut kur doties projām, tad atpakaļ gan viņš īsti netiktu. Oh well. Gan jau piezvanīs, nodomāju es, un ap 18:00 dodos uz savu kora mēģinājumu.

Pēc mēģinājuma ierodoties mājās, konstatēju, ka Luckāns ir turpat, kur viņš bija no rīta, tiesa viņš ir žirgts, sadzēries daudz tējas un atklājis Night Watch. Padiskutēju ar viņu mazliet par grāmatām, kuras viņš droši drīkst palasīt, un dodos mazliet pastrādāt. Tāpat diskusijas laikā tiek noskaidrots, ka piezvanīt man viņš nebūtu varējis – jo telefons veiksmīgā kārtā ir kojās.

Trešdienas rīts. Tiek pamodināts Luckāns. Luckāns secina, ka ir slims un gulēs turpat, kur ir pamodies, jo visu nakti viņš ir pavadījis Pratčeta sabiedrībā. Tātad šodien viņš neiešot pie Ārijas reģistrēties. Oh well. Lai jau, kas tad man par daļu.

Kora laikā iedomājos, ka man taču mājās nekā ēdama nav, un Luckāns jau vismaz vienu dienu ir turēts pilnīgā badā. Tā nu atpakaļceļā no kora palūdzu Linardam, lai viņš mani izlaiž pie piemājas Super-Netto.

Veikalā nopērku divus kukulīšus graudu maizes, majonēzi, šprotes, olas un divus roltonveidīgos. Bija doma arī par nopietnāku vakariņu gatavošanu, taču veikala piedāvājums mani kaut kā nepavisam neuzrunāja.

Ierodos mājās un secinu, ka Luckāns atrodas tieši tādā pašā stāvoklī, kā pirms 24h – guļ uz dīvāna un lasa. Kad jautāju viņam par ēšanu, tad šis atņurd, ka esot slims un līdz ar to ēst īsti neesot arī gribējies. Uz jautāju vai tajā brīdī viņš grib ēst, īsti atbildī arī nedabūju. Oh well, uztaisu sev maizītes ar šprotēm un majonēzi un dodos pastrādāt.

Pirms gulētiešanas pienāku virtuvē pie maizes klaipiņa un secinu, ka otra puse jau ir noēsta.

No rīta pirms promdošanās atkal uzmodinu Luckānu, kurš atkal ir visu nakti pavadījis lasot. Atgādinu viņam, ka tam ir jādodas reģistrēties un dodos strādāt.

Strādāju tajā dienā līdz kādiem 21:00. Ap pusdeviņiem man piezvana Kaspars, kurš saka, ka man esot jāiet uz Ļeņingradu. Atbildu, ka īsti negribu, bet tomēr padodos kārdinājumam un 21:30 esmu klāt.

Un ko es redzu pie pašas ieejas? Protams, VIŅU. Viņš ir beidzot izgājis ārā no mājām, nesaticis Āriju, līdz ar to nav piereģistrējies, nav arīdzan bijis kojās pakaļ savām mantām, toties ir ieradies visu tautu un laiku labākajā krogā.

Tajā vakarā Uldim netika ļauts tur ilgi uzkavēties, jo es izdzēru savu rumkolu un laicīgi pateicu viņam, ka ir jāiet mājās. Tā nu Uldis pirmo reizi ar mani izčāpoja manu vakara standarttrasi.

Piatņico.

Ko tad sevī ietver šī nenormāli patīkamā un nogurdinoši garā diena? Lūk, ko – no rīta, tradicionāli jau pamodinam Luckānu. Šoreiz viņš tiek modināts ar omleti. Nevaru saņemties doties uz darbu tādēļ rīts tiek pavadīts intelektuālā diskusijā par izglītības sistēmu. Pēc kuras, man dodoties jau projām, no Ulda puses izskanēja šī svarīgā frāze:

– Nu pēc šādas diskusijas, tu domā, man vēl ir vēlme doties reģistrēties?

Lieki piebilst, ka pēc tam vakarā, kad es viņu satiku, viņš pie Ārijas nebija aizgājis.

Vakarā godīgi aizdodos uz Ļeņingradu. Šī nu bija tā reize, kad es sajutos, kā tāds maziņš kucēns, kurš nezin ar kuru draugu iedzertpie kura drauga skriet. Bija bars ar kojeniekiem. Luckāna vēl nebija. Prasīju šamiem, vai tie viņu nav tajā dienā redzējuši. Diemžēl (vai par laimi viņiem) nebija. Nepagāja nemaz, tik liels mirklis, kad gaidītais personāžs ieradās.

Vakars tika pavadīts spēlējot ar Inesi, Lapsu, Zaķi, Saldo un Lauzi zoli. Tad vienā brīdī pie saviem liejaiem plusiem man apnika un es savā vietā paaicināju Luckānu. Kas gan zina, kā tas iegrozījās, taču, vakars Ļeņingradā noslēdzās jau ap 4iem rītā, kad es ar Luckānu un Inesi bijām nosēdušies uz Hendriksa dīvāniņa un uzsākuši intelektuālās sarunas. Tā, kā sarunas pārtraukt negribējās, tad Inese izdomāja piebiedroties mums ar Luckānu ceļā uz mājām.

Tiekot uz Aspazijas bulvāra sliežu klātnes, mūs sagaidīja skotu tūristi, kuri meklēja savu hosteli, kas atrodoties Pasta ielā. Mums nezināmu iemslu dēļ, gan nevienam no mums nebija ne mazākās sajēgas, kur tā Pasta iela atrodas, līdz es niedomājos par to, ka Nokia Maps 2.0. ir iebūvēts ielu meklētājs. Tad nu ātri vien sapratām, ka Pasta iela atrodas pavisam netālu un parādījām šo skotu jauniešu baru līdz vietai, kur viņi jau sāka atpazīt, ka tepat ap stūri ir viņu naktsmītne. Tālāk, mazliet izmantojot palīglīdzekļus Luckāna gaitas stabilitātes uzlabošanai, devāmies uz Blaumaņa ielas nakts bodi, kurā tika iepirkta kola man mājās esošajam rumam. Līdz visbeidzot ap pulskten pieciem no rīta bijām tikuši mājās.

Te gan nebija nekāda tūlītējā gulētiešana. Vispirms ķērāmies pie mana tējas skapīša tukšošanas, tad atradās arī kārtis, papīrs un rakstāmais Inese sāka ņirgāties par Luckānu zolē. To mēs darījām līdz vismaz deviņiem no rīta.

Kad zole jau bija pieriebusies pilnībā sākās psihoterapijas seanss. Inese, ērti iekārtojusies klubkrēslā, uzņēmās psihoterapeita lomu, savukārt Luckāns gulēja uz sava dīvāniņa un bija lielisks pacients. Tā nu līdz kādiem 12:00 tika izrunāts par sekojošām tēmām: Kāpēc Luckānu izmeta no kojām, kāpēc viņš dzer, kāpēc viņš sāka dzert, kāpēc viņš turpināja dzert, (te nejauši notika lomu apmaiņa), kas ir jāizdara džekam, lai Inese izkustu, kad tad īsti viņa taisās dot savu ieguldījumui Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanā un beidzās mūsu diskusija ar to, ka īsti nenoskaidrojām, vai datu analītiķe var uzturēt sevi “up-to-date” esot dekrētā.

Tad pienāca tas brīdis, kad es piegāju pie sava datoriņa un izdomāju, ka jānopērk šis te domēns un jāsāk rakstīt viss tas, kas te ir sarakstīts.

Luckāns un Inese izdomāja pagulēt, Inese vēlējās lai viņu pamodina 15:00, tad nu izmantoju šo laiku, lai aizietu uz veikalu pēc pārtikas, ar ko abus šos jauniešus pabarot. Atgriezos tieši uz Ineses modināšanu, un sāku gatavot vistiņu. Tad uzmodinājām Luckānu un paēdām pusdienas.

Nezināmu iemeslu dēļ atkal tika sākts spēlēt zoli. Tad man sāka zvanīt visādi cilvēki un aicināt mani uz centru, sak basketbols esot jāskatās un tā. Inesei ar kā reizi bij jāaizdodās uz Ļeņingradu, tad nu mēs atstājām Luckānu lasīt grāmatu un devāmies prom. Luckāns uz manu jautājumu, ko šis taisās darīt, atbildēja, ka visticamāk saņemšoties aiziet uz kojām pakaļ dažām vissvarīgākajām mantām.

Pēc sporta pārraižu noskatīšanās ierodos Ļeņingradā. Luckāna nav. Tā kā neesmu gulējis, tad izdomāju tā, ja šis līdz 24:00 neparādās, tad jādodas mājās gulēt. Protams, pienāk noliktais laiks un no Ulda ne ziņas, ne miņas. Atvados no visiem un dodos projām, izgājis vēl izdomāju, ka jāpiezvana Sandai un jāpalūdz, lai viņa mani painformē, ja nu gadījumā Luckāns pēkšņi uzrodas. Nolieku klausuli un manā priekšā pēkšņi parādās VIŅŠ. Izrādās esot nācis uz Ļeņingradu, tikai pa ceļam saticis kādu senu paziņu, tādēļ nedaudz aizkavējies.

Diemžēl, vai par laimi saprotu, ka, tā kā nav gulēts, kopš piektdienas rīta, tad jādodas vien ir mājās. Piekodinu vēl pirms projām iešanas Luckānam, lai viņš nepiedzerās… pārāk.

Ap vieniem pamostos. Paskatos vai dīvānā ir Uldis. Ir. Tātad mājās ticis. Guļ gan kā nosists.

Pamostās Uldis ap kādiem četriem, kā reizi tad, kad esmu uzjaucis pankūku mīklu. Pirmais, ko viņš dara ir pieskrien pie izlietnes, atrod kaut kur krūzīti un izdzer kādas trīs krūzes ūdens – slāpst, saproties. Uz jautājumu vai ēdīs pankūkas viņš atbild noraidoši. Nekas, padomāju, uzcepšu, gan jau apēdīs. Protams, ka tā arī bija.

Pēc pusdienāmbrokastīm Luckāns izlūdzās pasēdēt pie datora un beidzot apskata Baldones bildes, protams neiztiekot bez skaļiem smiekliem un komentāru rakstīšanas.

Nemanot pienāk vakars. Lai cik ļoti es arī necentos viņu no tā atrunāt, tomēr ap desmitiem dodamies … protams, ka uz Ļeņingradu. Tur tiek satikta pavisam skaista kompānija, un nez kādēļ, tiek izdomāts, ka ir jāspēlē kauliņi. Uzminiet, kurš par visiem mums paņirgājās? Luckāns.

Spēles brīdī pēkšņi kāds (visticamāk Sergejs) piezvana Lapsam, un Lapsa šis savāc luckānu un aizskrien uz Hanzabāru. Pēc pāris minūtēm abi atgriežas. Izrādās tajā mājā, kurā ir Ļeņingrada otrajā stāvā esot brīva viena istaba, un tā tiek piedāvāta Luckānam. Tā, kā iespējams drīz man atkal nebūs vairs par ko rakstīt..

Kaut kad pēc pusnakts, es izdomāju, ka tā kā man ir nākamajā rītā pusdesmitos jābūt darbā, tad ir laiks doties mājās. Pirms promiešanas atgādinu viņam, ka nākamajā dienā vajadzētu reģistrēties un dodos projām.

Mani pamodināja negaiss. Starp zibeni un pērkonu laika starpība nebija garāka par sekundi. Pērkons bija tāds, ka ārā sāka gaudot autmašīnu signalizācijas un logi manāmi notrīsēja pēc katra pērkona dārda.

Ieskatījos otrā istabā. Inese, kura bija plānojusi celties sešos vēl gulēja. Uzmodināju viņu, ar attiecīgo jautājumu, uz ko tika saņemta atbilde, ka viss ir ok, un, ka sešos viņa patiešām esot pamodusies, jo kā rezi tikos mājās ieradās Luckāns. Luckāns arī vēl nebija galīgi iemidzis. Mazliet paskatījos negaisu un devos vēl pasnaust.

Pusdeviņos gan cēlos augšā. Luckāns lasīja grāmatu un Inese snauduļoja. Kad devos projām Inese pieleca kājās un arī sataisījās uz darbu, savukārt Luckāns teicās kādu stundiņu palasīt un tad doties pie Ārijas, ja vien neaizmigšot.

Vakarā aizčāpoju līdz Ļeņingradai. Izdzēru vienu rumkolu un nezināmu iemeslu dēļ Luckānu tā arī tur neieraudzīju. Oh well, jādodas mājās. Ejot pa savu pagalmu, uzmetu acis uz logiem – tumšs – Luckāns vainu ir prom, vai arī guļ. Izrādās guļ.

Atklājās, ka viņš atkal kaut ko nelabu ir apēdis (par vainīgām viņš uzskata olas), un visu dienu juties draņķīgi. Sākam runāt par darba lietām, precīzāk, par to, kur tad Luckāns varētu pastrādāt. Nejauši ieminos par darbu LETĀ, aizejam paskatīties vai nav tur kāds darba sludinājums – ir. Turklāt tieši tas, ko Luckāns vēlas visvairāk – sociālpolitisko ziņu reportieris. Paklausoties viņa uzstāšanos par, kaut vai to, kurās dienās cikos notiek kādas politiskās sēdes, secināju, ka jā, šo darbu viņš tiešām varētu darīt izcili.

Šoreiz pamodos astoņos. Secinu, ka esmu saķēris iesnas, kopā ar sāpošu kaklu un galvu. Izrāpjos no gultas, lai paskatītos vai Luckāns joprojām lasa “Feet of Clay”. Izrādās nelasa gan. Jo mājās viņa nav. Oh well. Tā kā jūtos dranķīgi ielienu vēl gultā pagulēt.

Ap desmitiem zvana Luckāns. Izrādās viņš jau ir paspējis telefoniski aprunāties LETĀ gan ar personāldaļas vadītāju, gan arī ar vienu no redaktoriem. Viņam esot pateikt, lai viņš aizsūta savu CV.

Uzceļos augšā un saprotu, ka uz darbu/kori šodien neiešu – jāapārstējas. Pirms pieciem atkal zvana Luckāns. Noskaidroju, ka, lai viņš varētu reģistrēties viņam esot jāsadabūn vesela kaudze kredītpunktu – tātad – viņš visu dienu ir pavadījis zvanot pasniedzējiem un sarunājot ar viņiem laikus, kad nokārtot parādu. Galvenais viņam tagad esot uzrakstīt referātu diferenciālvienādojumos.

Vakarā Luckānu mājās tā arī nesagaidīju.

Kad no rīta pamostos, atklāju, ka Luckāns tomēr ir pārradies. Mazliet iereibis, bet ir. Paņirgājamies kopīgi par LHC un pasaules galu, un es dodos mēģināt pastrādāt, savukārt Luckāns liekas tālāk gulēt.

Ap divpadsmitiem zvana Arta – prasa vai nezinu, kā dabūt rokā Luckānu. Saku, ka visticamāk nekā. Toties uzzinu, ka Bēts Luckānam vakar esot iedevis sim karti ar jaunu telefona numuru, kuru neviens gan nezina, pat Bēts ne.

Vakarā izdomāju, ka jāiet ārstēties – vispirms pasatoties basketbolu iekš MKV (un ārstejoties ar karsto balzāmu), tad vēlāk Ļeņingradā. Tur Bārda izstāsta, ka iepriekšējā vakarā Luckāns esot atkal izkodis 3x200g piparmētru liķiera, un ka no rīta viņš nebija mazliet, bet gan diezgan labi iereibis.

Atnāku mājās. Luckāns ir diezgan nerunājams – guļ saproties un negrib reaģēt uz jebkādu komunikāciju.

No rīta Luckāna mājās nav. Nav arī somas un drēbju. Vienīgais, kas liecina, ka viņš jebkad te ir bijis ir virtuvē atstātās sausās zupiņas.

Pa dienu viņš man zvana. Pieprasa, lai es aizveru ciet šo te lapu. Es pretojos. Tomēr mirkli vēlāk izdomāju, ka labi, pārrakstu iekš name.com DNS menedžmenta luckanisms.com ierakstu uz 127.0.0.1.

Vēlāk caur gūgles talku viņš no manis izspiež Agņa telefona numuru kā arī paziņo, ka pats rīt būšot beidzot sazvanāms.

Vakarā nāk ciemos Inese uz naksnīgo tortes cepšanu. Kaut ap pusnakti parādās mājās arī Luckāns, kurš uzreiz sajūt krāsnī degošo biskvītu. Viņš mūs mazliet paķircina un liekas gulēt.

Piektdien no rīta gan es gan Inese devāmies uz darbu. Luckāns, kurš bija tajā naktī gulējis visilgāk tika atstāts mājās pēdējais, tiesa atslēgas tika atdotas Inesei, jo viņai redz esot jāpabeidz kūka.

Luckānu todien, un arī nākamajā dienā vairs nesatiku. Pieņemu, ka viņš ir laimīgi pārvācies uz vecrīgu un tagad dzīvo vienu stāvu virs Ļeņingradas.

14:19 Uldis: fotografēt māki?
         me: nezinu a kas?
14:20 Uldis: braucam uz Zaļumballi
         tu būsi fotoreportieris
         es žurnālists

Te ir jāpiebilst, ka dažas stundas iepriekš, kad man zvanīja Aisma un uzdeva jautājumu par to, vai es uz pasākumu došos, es atbildēju ļoti noraidoši.

Pirmais dienas uzdevums bija sadabūt fotoaparātu, jo, diemžēl, kaut kā līdz šim neesmu tādu iegādājis. Vispirms zvanīju māsai, bet viņa man šajā jautājumā palīdzēt nevarēja, jo sestdienā fotoaparāts bija pašai nepieciešams. Tad apjautājos savam kolēģim Kasparam, kurš piekrita aizdot savu Canon EOS 400D.

Tā nu ap 16:00 aizbraucu kopā ar Kasparu uz Sarkandaugavu, aizvedu viņu atpakaļ uz darbu, un devos uz Vecrīgu, lai ātri iepirktos, paēstu, iekrautu Luckānu un dotos uz pasākumu.

Lieki teikt, ka ātri izdevās tikai pirmās divas darbības. Uldis, lai arī pirms tam bija visnotaļ steidzīgs, un vēlējās pasākuma teritorijā nonākt jau sešos vakarā, nedaudz aizkavējās – gaidīja apstiprinājumu tam, vai mēs uz pasākumu tiešām tiksim kā žurnālisti, kā arī, nositot laiku, taisīja olmaizītes brokastīm. Nosēdēju stundu Ļeņingradā un tad, tā arī nesagaidot atbildi, devāmies ceļā.

Nedaudz pasēžot korķī Valdlaučos, bez jebkādiem citiem starpgadījumiem nonācām galā. Bez olmaizītēm un dažiem aliņiem, Uldim bija paņēmušās līdzi arī pāris degvīna pudelītes, kuras pirms iešanas iekšā tika pārlietas plastmas traukā.

Pirmais cilvēks, kuru mēs pasākumā satikām, bija mans korabiedrs Dāvis V.

Pēc nelielas pīppauzes piegājām pie aproču dalīšanas vietas un, uzrādot fototehniku, tikām akceptēti kā žurnālisti. Nākamā būtiskā darbība – telts uzcelšana.

Šo skaisto telti Uldis bija dabūjis iekš LB’09, tiesa mietiņi tai bija kaut kur aizceļojuši, līdz ar to tos nācās izveidot uz vietas, kas arī, kā redzams zīmējumā, lieliski Uldim izdevās.

Es, savukārt, izdomāju, ka man ir lielā vēlme doties apgaitā un apskatīt, kur kas skan un kādi vēl cilvēki ir šeit sastopami.

Aizvazājos līdz lielajai skatuvei, kur sastapu Intu

un redzēju spēlējam the Briefing.

Mazliet viņus paklausījos un turpināju vazāties apkārt.

Nonācu līdz skatuvei ar nosaukumu “bedre”, kur arī beidzot sastapu Uldi

Un uzreiz pēc tam sākās vakara galvenā atrakcija – proti pirmo reizi nosprāga ģenerators

Aizvazājos uz beksteidžu, lai noskaidrotu situāciju, tur sastapu Ābolu, kurš tieši tajā dienā, par sirdspukstu logo zīmēšanu, bija izpelnījies satikt Zatleru.

Kamēr ar viņu runājos, tikmēr fonā tika labots ģenerators un pamazām noskaidrojās arī problēmas iemesli – proti – galvenajam ģeneratoram bija kaut kādas problēmas ar eļļu, savukārt backupam izrādās bija tukša bāka. Vienā vārdā – FAIL.

Kad nu strāva atkal bija augšā (ar dīzelīti piebarojot backupu). Izdomāju, ka jāiet ieraudzīt Artūrs.

Kad nu tas bija veiksmīgi paveikts, izdomāju, ka jāiet satikt Dāvis E., kurš strādāja akustiskajā skatuvītē par skaņotāju. Un brīdī, kad atnācu bija jau mazliet iemidzis no tur skanošā midzinošā regeja.

Noskaidrojis, ka uz mazo skatuvi ir jāatgriežas 1:00, devos uz “bedri”, lai ieraudzītu Dambi

un beidzot satiktu arī Aismu, ar kuru tad kopīgi devāmies galvenās skatuves virzienā un tur ieraudzījām Atomkaru miglu

Dambja performance starp citu, bija ar veseliem diviem neplānotiem pārtraukumiem, jo vispirms orgi izdomāja, ka jāpamēģina atkal iedarbināt galvenais ģenerators (uz 10 minūtēm izslēdzam strāvu) un tad, kādu brīsniņu vēlāk, kad galvenais ģenerators, šķiet, atkal palidoja, ka jāiedarbina atkal backups (arī 10 minūtes bez strāvas).

Lai nu kā, bet gaidot Čipu un Dullo aizvazājos arī līdz galvenajai skatuvei, kur spēlēja Triānas Parks

Tad izdomāju, ka jāaiziet uz bedri un jāsafočē All Day Long. Tur nu mani sagaidīja neliels pārsteigums Raivīša izskatā:

Dodoties cauri telšu pilsētiņai uz otru teritorijas pusi nogāju gar Luckāna telti, pie kuras arī sastapu Uldi, kurš bija pamanījies izārdīties pie Inokentija un arīdzan iereibt. Tiesa – līdz sātanam bija tālu. Novēlēju viņam veiksmīgu turpmāko vakaru, un devos tālāk.

Enīvei, izsalkums jau bija sakrājies un, tā kā man nemaz negribējās pārmaksāt par šašliku ar frī kartupeļiem, izdomāju, ka jāpamēģina krišnaītu pārtika.

Twitterizmēra rewiews ir aptuveni šāds: +lēts, makaroni samērā ok. -auksta zirņu kotlete ir vienkārši nebaudāma.

Kamēr ēdu makaronus, tikmēr viens džekiņs uz skatuves kaut rādīja tīri baudāmu deju priekšnesumu

Kad bija paēsts devos uz akustisko telti cerībā ieraudzīt Čipsi un Dullo, bet te tev nu bija, tur joprojām spēlēja Daksis (un ticiet man – tas ir kaut kas pavisam nebaudāms). Ātri aizbēgu līdz Dirty Deal disko steidžam, kurā tika spēlēti pavisam jauki electro/pop/techno mashupi. Reizes trīs gāju skatīties vai Daksis jau ir beidzis performēt.

Visbeidzot sagaidīju arī viņus:

Viņi starp citu, bija pilnīgi lieliski. Un ja publika sākumā vēl pēc inerces sēdēja, tad beigās visi bija kājās un dziedājā “Tā nav rasa, tās ir asaras, kuras neredzēji tu…”.

Pēc šīs lieliskās performances izdomāju, ka jāierauga PND.

kuri spēlēja apsolūti lielisku kategorijas Ж pankroku.

Pēc PND tika sagaidīts arī Kristaps Krēsliņš, grupa Zvani un Atomkarš

Lai nu ko, bet grupu Zvani es rekomendēju noklausīties visiem – tas ir kaut kas pilnīgi lielisks.

Pēc Zvaniem vienīgais, kas atlika bija dažādas disko skatuves, kuru pakalpojumus tad es izmantoju līdz pieciem rītā, kad arī devos gulēt.

Par pirmo dienu varat izlasīt iepriekšējā rakstā

Tātad pamostos ap vienpadsmitiem – gaiss iekš SAABa bija tuvu pie beigām. Dodos apgaitā pa teritoriju – vēlmes divas – izlocīt kājas un iedzert kafiju. Pirmā lieta gan ko izdaru – aizčāpoju līdz akustiskajai skatuvei un savācu svaigi uzlādēto fotoaparāta batereju.

Tur starp citu piedāvāja tēju

Nākamais apskates objekts, kuru izdomāju pārbaudīt ir Luckāna telts, kura ir diezgan pajukusi, bet pašu Uldi tur neieraugu.

Aha, nodomāju pie sevis, tad jau ir pamodies un gan jau, ka aizvazājies līdz kādam futbola laukumam. Dodos tad uz turieni. Futbols gan tur notiek, tiesa pašu Uldi ieraudzīt tur neizdodas.

Nu labi, ka nav, ta nav. Apskatu ar kādām muļķībām vēl nodarbojas citi festivāla apmeklētāji

un dodos satikt Ēriku un Ingrīdu, kuras pierunā mani aizdoties uz Baldoni, jo tur, redz, esot auto iekš kura stāv viņu mantas. Tā kā iepriekšējā vakarā biju visnotaļ skeptiski noskaņots uz alkoholu, tad nekādu problēmu ar stūrēšanu nebija.

Baldonē tiekam pie iespējas nomazgāties, mūs pacienā ar kafiju, kā arī pamatīgi aposta vietējais rotveillers

Dodamies atpakaļ. Vecumnieku veiklā iepērakm sastāvdaļas priekš desburgeriem (kuri bija starp citu pavisam neslikti), jo pirmajā vakarā jau tika secināts, ka festivāla teritorijā pārtikas piedāvājums ir visnotaļ neesošs.

Vienā brīdī satiekam arī Aismu ar viņas labi pamanāmo oranžo cepuri.

Aptaujāju satiktos cilvēkus, kad viņi ir pēdējo reizi redzējuši Luckānu un noskaidroju, ka tas ir bijis ap 10 – 11 no rīta. Sāku nedaudz uztraukties. Lai nu kā aizvazājos līdz grupas Suņa Stunda koncertam, kur ieraugu šo

Izdomāju, ka ir vērts pieņemt šo padomu. Lai nu kā, bet Suņa Stunda nospēlēja lieliski – turklāt arī atgādināja visiem zināmo notikumu Pļaviņās.

Tikmēr citi klausītāji paši pārvērtās par suņiem:

Oh, well, izdomāju atkal veikt nelielu aplīti pa teritoriju, ja nu izdodas tomēr uzskriet virsū Luckānam. Savā ceļojumā ieraugu skeiterus

un tālāk jau pamanos tikt uz akustisko skatuvi, kurā mani sagaida dienas patīkamākais pārsteigums, kuras balss ir tik pat skaista, kā viņa pati.

Alise Joste.

Pavazājos apkārt vēl. Joprojām nav nekādu ziņu par Luckānu. Atkal esmu pie lielās skatuves un tur uzstājas grupa Crowd

Turpat netālu pie futbola laukuma ieraugu guļam dažus cilvēkus – dodos pārbaudīt – ja nu Uldis ir starp viņiem.

Kā izrādās, tomēr nav. Tiesa brīdi vēlāk tomēr izdodas viņu satikt stāvam rindā pēc alus. Kā izrādās, tad Uldis ir visu nakti bijis augšā līdz apmēram 11iem tad kaut kur aizgājis gulēt un tikai tagad (ap pusseptiņiem) pamodies.

Tiesa viņa pamošanās ne par ko labu nevēstīja, jo sākās lietus.

Es aizvazājos uz SAABu, noziedoju Karoga dziesmas mapīti fotoaparātam aprīkojos ar lietussargu un dodos vērot dubļus.

Bedre ir kļuvusi par dubļu vannu.

Liriskā atkāpe – izrādās cilvēki ar normalas pārtikas trūkumu festivālā ir cīnījušies pat šādi:

Savukārt Uldis ir kļuvis manāmi slapjāks un, šķiet izbauda festivālu

Izdomāju, ka vazāties apkārt ar lietussargu ir neforši, bet salīt ir vēl neforšāk, līdz ar to aizvazājos līdz galvenajai skatuvei un izmantojot faktu, ka esmu fotogrāfs ielavos kulises teltī. Tur tad arī nostrādāju visu atlikušo vakara daļu.

Programmā pirmie ir Astro’n’outi

Spēlēja hītus un vispār bija tīri ok. Pa starpam mani cenšās sadabūt rokā Luckāns – esot kaut kur pie akustiskās telts. Pēc Astro’n’out iem, kad izdomāju aizčāpot līdz auto pēc fotosomiņas, noskrienu arī gar turieni, bet ieraudzīt Uldi man neizdodas.

Enīvei nākamie uz skatuves kāpj Tribes of the City

Spēlē viņi ļoti skaisti un muzikāli kvalitatīvi, bet … iespējams, ka vaina ir manī, bet es nespēju atsaukt atmiņā nevienu viņu melodiju. Kas arī ir šīs grupas lielākā problēma – dziesmas tādas ņehitovās. Ja viņi šito savedīs kārtībā, tad būs tāda megablice, ka psc.

Pamazām uz kulištelti ierodas arī citi mūziķi un to pārstāvji, piemēram – Beitiņš (iz Rīga Metro)

Un kā nākamie uzstājas Sattelites.lv

Nospēlēja visus vecos un jaunos hītus. Publikai patika. Man arī.

Pēc Satelītiem lietus ir beidzies un aizdodos vēlreiz uz akustisko telti. Šoreiz Luckānu satikt izdodas – viņš nabags ir izmircis nosalis un iereibis, bet kājās turās un staigāt arī ir spējīgs. Aizčāpojam līdz viņa teltij pēc mantām, pašu slapjo lupatu (telti) gan atstājam – nah mums tāda. Visas mantas noliekam mašīnā. Luckāns apsēžas blakussēdētāja beņķī un secina, ka mašīnā ir silts (tiek mazliet padarbināta pečka) un vispār viņš varētu mani pagaidīt arī tur, kamēr es skatos 7 pieaugušos vīriešu. Tā arī notiek.

Vīriešu performance ir tieši tik lieliska, cik cerēts un tad nu seko jau vairs mājupceļš.

Aizvedu Uldi līdz Ļeņingradai. Mirkli iepriekš gan atklājas viena problēma – atslēgas ir pazudušas festivālā, līdz ar to būtisks ir jautājums vai kāds no kaimiņiem ir mājās un ir gatavs viņu ielaist iekšā. Kā izrādās nav.

Rezultāts – pēc gandrīz precīzi gadu ilguša pārtraukuma Uldis tiek izguldīts uz mana dīvāna. Tiesa šoreiz gan tikai uz vienu nakti.

Šogad Baldone bija ļoti ekstraordināra. Pirmkārt tāēc, ka jau sestdienas vakarā bija izēsta visa zupa, otrkārt tāpēc, ka tajā kā pirmkursnieks piedalījās arī Luckāns. Jā, mani mazie spalvainie draugi, Luckāns nu oficiāli ir LU FMF Fizikas bakalaura programmas pirmā kursa students! Iepriekšējā vakarā pirms Baldones no Kalvāna kunga biju aizņēmusies matracīti ar vārdiem : “Es Tev viņu atdošu tīru, neskartu un bez BOA, ja nu vienīgi man negulēs blakus Luckāns,” un uzminiet nu, kas man gulēja blakus! Jāsaka tā, gulēšanai blakus Luckānam ir savi pusi (melodiski iemidzinošā krākšana) un mīnusi (dziedāšana man ausī tajās vienīgajās divās stundās, ko es gribēju pagulēt). Bet kopumā Luckānam neizdevās sasniegt luckāna stadiju, viņš varbūt tuvināti bija bētā, bet līdz būšanai luckānā vēl bija stipri tālu, tādēļ BOA uz mana matracīša tā arī netika uzlikts (Dievs tomēr ir?!)
Sekojiet līdzi tālākām ziņām no mācību procesa!

p.s. vērsties pie manis personīgi pēc kompromāta par Luckānu – filmiņas ar viņa melodisko krākšanu :)

Portāla autoru kolektīvs – no kreisās: Herbe, Fufuks, Luckāns, Virga un Ramūns.

Starp citu bilde uzņemta Baldonē’09, un Luckāna lomu (atrasties pilnīgi nevaldāmā komā) bija nezināmu iemeslu dēļ pārņēmis Fufuks.

Jūs jau domājāt, ka no manis (sliņķa un liekēža) neko nesagaidīsiet? Watch this:

Karstākās ziņas no frontes datētas ar vakardienu. Kamēr informatīvais megaportāls klusē, Uldis strādā. Ko tad šoreiz sastrādājis Uldis? Neko jau traku – tikai tuvina savus grādus piparmētru liķiera grādu līmenim. Pateicoties man un aspirīnam, un Neatliekamajai Medicīniskajai Palīdzībai (turpmāk tekstā NMP), viņš apstājās pie šņabja grādiem 39,9 +/- 0,1 (termometra lietošanas instrukcijā norādītā mērījumu kļūda). Ieejot offtopikā, šī lietošanas instrukcija piedāvāja 3 mērīšanas veidus – anāli, orāli un (cik neinteresanti) padusē. Uldis izvēlējās padusi, lai gan tas skaitās ilgākais un neprecīzākais mērīšanas veids.

Pēc NMP ierašanās un Ulda izmeklēšanas viņš tika transportēts uz Pārdaugavu, kur Stradiņa slimnīcā mītot joprojām. Gan jau, ka var iet arī ciemos, tikai neesmu pārliecināts, ka šāda klaja ņirgāšanās nāks viņam par labu.

Fotoreportāžas nebūs, jo:
1) uzskatu ka tas ir neētiski un slikti,
2) nebija fotoaparāta (jebkuras tikumības pamatā ir nevarēšana).

Tas arī pagaidām viss. Stay tuned.

Vēlies saglabāt žilbinošu smaidu? Domā ko runā!

Lūgums atsaukties cilvēkus, kuri ir salīdzinoši nesen redzejuši biedru L.

A to autorkolektīvs nav viņu redzējis teju pusotru mēnesi un mēs jau sākam uztraukties.

Uldis ir dzīvs, redzēts, satikts un uzaicināts nonākt lejā iedzert alu.

Pēc kādas stundiņas nonākšot un tad jau varēs uzrakstīt jaunākos vēstījumus. Tas ko es varu pastāstīt šobrīd ir tas, ka Uldis ir uzaudzējis ūsas un bārdu – izskatās, godīgi sakot, mazliet neierasti, bet nu būs vien laikam jāpierod.