Tad nu stāsts par to, kā ekipāža “Kabans Enkurs” neierastā sastāvā zvaigznes meklēja.
Tiesa atgriežoties pagātnē iznāk tā, ka vienīgā stabilā vērtība šajā ekipāžā pēdējās četrās gonkās esmu Es, pat Saabs ir vienu rudens posmu izlaidis. Lai nu kā, bet ģimenes pieaugumu gaidošo Zariņu pāri šoreiz aizvietoja biedrs Linards, kuram par laimi tādi svešvārdi kā “azimuts” bija labi zināmi.
Enīvei, sestdienas vakarā ap astoņiem vakarā esam paēduši vakariņas, noskatījušies hokeju, sasmērējuši maizītes un salējuši termosā kafiju un dodamies prom. Nokāpis stāvu zemāk saprotu, ka telefonu esmu atstājis uz dīvāna – nu nekas uzkāpju atpakaļ augšā, savācu to un dodamies ceļā. GPS prognozē ierašanos startā ap 20:30. Stesa nav.
Tiekam līdz Juglai un pēkšņi apjaušam, ka mobilā interneta puļķis ir atstāts mājās. Tiek pieņemts stratēģiskais lēmums doties tam pakaļ, un kad šīs darbības ir veiktas, tad gārmins ierašanās laiku ir sācis uzrādīt kā 21:02. Jāpasteidzas.
Pasteidzamies un 20:59 ierodamies startā; dabūnam nepieciešamo sākumkomplektu un apsēžamies risināt uzdevumus. Pēc pusstundu garas domāšanas, pašiem šķiet, ka esam izspieduši maksimumu no tās lapiņas – t.i. neskaidrie punkti ir tikai divi un potenciālās vietas četras, izdomājam, ka tad jau braucot skatīsimies – ņemt tos vai nē un dodamies pakaļ savam pirmajam punktam uz karjeru.
Vrodji punkti punktam tur ir jābūt, taču nekā nevaram to atrast. Sākam jau domāt, ka esam pieļāvuši nopietnas kļūdas aprēķinos, taču cītīgāk pameklējot (tiekot pāri milzu peļķei un uzkāpjot kalniņā) ieraugam gan stabiņu, gan punktiņu. Akmens noveļās no sirds un dodamies tālāk.
Kamēr es stūrēju lietuviski runājošā gārmina vadībā, tikmēr Linards un Madara tam baro iekšā punktu koordinātes. Un nākamie daži punkti atrodas pavisam viegli un ātri. Nelielas grūtības sagādā vien atrast punktu, kurš ir paslēpts mājas tālākajā stūrī.
Tā nu mēs pamazām nonākam līdz punktam nr. 52 un pēc cītīgas meklēšanas saprotam, ka aprēķinos esam pieļāvuši kļūdu. Tiesa, kļūdas izlabošana (nomainam ptu. nr. 52 pret ptu. nr. 57) mums atrisina visas atlikušās neskaidrības – proti esam atzīmējuši visus nepāra punktus un vienīgie palikušie varianti (12 vai 13 un 14 vai 19) atrisinās par labu pārskaitļiem.
Dodamies uz ziemeļiem, izmetam loku ap ādažu poligonu (tiesa izmantojam šoseju, nevis poligona robežceļu). Un veiksmīgi esam ieguvuši visus ziemeļu punktus. Vēl ir divas stundas laika un izdomājam, ka nebrauksim cauri Siguldai pakaļ punktam 31 un tā vietā dodamies uz 20. un tad dodamies pēc sainīša.
Tā, kā par sainīti precīzas pārliecības nav, tad noparkojam auto ~300 metru attālumā no sainīša un dodamies tam pakaļ ar kājām. Sainītis tomēr izrādās ir Labi pazīstamā vietā un es pie sevis spļaudos, ka tomēr neuzticējos sev un nebraucu tam klāt (čerez apakšu). Atpakaļ uz auto izdomājam doties nevis tā, kā atnācām, bet pa “cerams ērtāku” ceļu, kurš izrādās bija paliels līkumiņš. Tad nu pēc sainīša atrašanas līdz finišam ir atlikusi tikai stunda.
Secinam, ka ir jābrauc pakaļ punktam 42 un tad skatīsimies, ko darīt ar atlikušajiem. Te mūs pirmo reizi piemāna gārmins, kurš piedāvā pie šī te punkta piebraukt no nepareizās puses, pazaudējam dažas dārgas minūtes un pēc punkta paņemšanas izdomājam, ka neņemsim tomēr 48 un dodamies uz Vangažiem pakaļ 33 un 32.
Te mūs atkal mazliet piemāna gārmins un piedāvā punktam 33 doties pakaļ caur nekurieni, gandrīz jau izdomājam, ka šo punktu arī neņemsim, tomēr nosecinam, ka līkums nav liels un jāpaņem šis punkts tomēr ir. Tad nu savācam to un arī pēdējo un dodamies uz finušu.
Finišējam, mazliet pamaldamies pa pagalmiem meklējot pārējās komandas un tad jau ar to arī pasākums beidzās.
Rezultāts – kā izrādījās labākais ekipāžas rudens gonku vēsturē – 3. vieta domātājos. Ņemot vērā pieļautās kļūdas ir pat ļoti ok.
Paldies Autolistei, par ezīti, miglu un arī ievarījumu.
