Emomaize

Šodien skaipā bija lieliska saruna:

[12:09:00 PM | Edited 12:09:06 PM] Schmitz: Gēteborga vairs nebūs Gēteborga, bet būs Gotenburga
[12:09:35 PM] Ramūns Usovs: nu tas ir tuvāk tai īstajai izrunai
[12:09:49 PM] Schmitz: nutaa tipa pa radio teica
[12:10:10 PM] Schmitz: vai gotenburg taa arii zviedriski saka?
[12:10:33 PM] Ramūns Usovs: Goeteborj
[12:10:35 PM] Ramūns Usovs: apmēram tā
[12:10:54 PM] Ramūns Usovs: bet nu tas ir stoholmas dialektā
[12:11:20 PM] Ramūns Usovs: vai pat vairāk Joeteborj
[12:14:21 PM] Laura Zariņa: gotu pilsēta
[12:14:39 PM] Ramūns Usovs: Gotu pils drīzāk :)
[12:15:09 PM] Ģirts Vilks (Wilx, givi): Gotu burgers
[12:15:18 PM] Ramūns Usovs: :D
[12:15:25 PM] Ģirts Vilks (Wilx, givi): jebšu emomaize

[12:09:00 PM | Edited 12:09:06 PM] Schmitz: Gēteborga vairs nebūs Gēteborga, bet būs Gotenburga

[12:09:35 PM] Ramūns Usovs: nu tas ir tuvāk tai īstajai izrunai

[12:09:49 PM] Schmitz: nutaa tipa pa radio teica

[12:10:10 PM] Schmitz: vai gotenburg taa arii zviedriski saka?

[12:10:33 PM] Ramūns Usovs: Goeteborj

[12:10:35 PM] Ramūns Usovs: apmēram tā

[12:10:54 PM] Ramūns Usovs: bet nu tas ir stoholmas dialektā

[12:11:20 PM] Ramūns Usovs: vai pat vairāk Joeteborj

[12:14:21 PM] Laura Zariņa: gotu pilsēta

[12:14:39 PM] Ramūns Usovs: Gotu pils drīzāk :)

[12:15:09 PM] Ģirts Vilks (Wilx, givi): Gotu burgers

[12:15:18 PM] Ramūns Usovs: :D

[12:15:25 PM] Ģirts Vilks (Wilx, givi): jebšu emomaize

Kas ir grūtākā lieta datoriķim studējot matemātiku?

Šodien cenšoties iedabūt savā galvā n-tos pierādījumus teorēmām par virkņu robežām nonācu pie viena interesanta secinājuma. Matemātikā ir šausmīgi daudz visādi sīkumi jātur galvā, or else it just fails.

Programmējot, savukārt ir tā, ka tu paņem kaut ko izdomā, uzraksti un tad skaties, strādā vai nestrādā – ja strādā, labi, ja nē tad labojam un tā tās programmas iteratīvi top. Turklāt, nevienā brīdī programmētājam nav jātur galvā visādi sīkumi – katrā programmēšanas posmā galvā ir tikai aktuālajā abstrakcijas līmenī esošās lietas – t.i. domājot par biznesa loģiku – tu domā tikai par to, nevis par to kā tas izskatās asemblerā.

Savukārt iekš matemātikas (nu vismaz tās, ar kuru es te šobrīd cīnos) visi pierādījumi (kas ir absolūti nepieciešamā daļa) balstās uz visādiem kretīniskiem sīkumiem, kur, ja tu kaut vienu izlaid viss sabrūk – un programmētājam, kurš ir pieradis, ka var darboties iteratīvi (nu kaut ko pirmajā piegājienā aizmirsu, nekas, palaidīšu, ieraudzīšu, kur ir problēma, pielabošu nākamajā un viss būs forši) ir šausmīgi grūti pie tā pierast.

Konsolidēt

konsolidēt
Izcelsme – franču consolider < latīņu.
1. Nostiprināt, stabilizēt; saliedēt, apvienot. ek
2. ek. Valsts īstermiņa saistības pārvērst par ilgtermiņa vai beztermiņa saistībām.

Šādi vārdu konsolidēt definē letonika.lv svešvārdu vārdnīca. Man ir jautājums visiem dārgajiem žurnālistiem un pārējiem cilvēkiem, kuri pēdējā laikā šo te vārdu izmanto:

Kurā tieši no šīm divām šī vārda nozīmēm to var attiecināt uz šīs valsts 2010. gada budžeta projektu. Ko vispār nozīmē teikums “… valdība, veidojot budžetu, konsolidēja to par 500 miljoniem latu”? Stabilizēja par 500 milioniem? Nostiprināja par 500 milioniem? pārvērta 500 milionus īstermiņa saistību par beztermiņa saistībām? Apvienoja par 500 milioniem? Nu vot kurā no šīm nozīmēm ir šeit lietots vārds konsolidēja?

Ja jau samazināja izdevumus par 500 milioniem tad tā arī sakam. Vai arī: “samazinājām izdevumus par 300 milioniem un vēl izdomājām veidu, kā noslaukt tautai 200 milionus ar papildus nodokļiem/nodevām”.

I mean, es vēl varu saprast, ka valdība mētājas ar svešvārdiem – nu tur tjipa, tad tauta tik daudz nepanikos – abet kāda suņa pēc žurnālisti, kuru DARBS ir SKAIDROT cilvēkam vulgaris, ko īsti nozīmē dažādu varasvīru gudrās runas, arī izmanto šos te pašus izteicienus? Tā ir haltūra.

Viedoklis par restaurāciju

Vispirms liriskais ievads.

Pirmais dzeršanas noteikums – nekad nedzer vienatnē. Pārkāpts.

Otrais dzeršans noteikums- pārliecinies, ka tev tuvumā nav pieejams internets. Arī pārkapts.

Kāds tam visam ir rezultāts? A vot – redz pirmdien man radās vēlme izteikt vienu viedokli, tomēr skaidrā prātā izdomāju, ka to nafig nevajag darīt. Bet nu tagad iedzēris būdams, nejauši tviterī izlasīju, ka tomēr tautai ir pieprasījums. Attiecīgi, nekur nav garantijas, ka šito es nenahrenizēšu tiklīdz kā pamodīšos nākamajā rītā.

BTW. Uzreiz jau atvainojos par iespējamajām ortogrāfijas kļūdām. Vīns tomēr dara savu.

Tā – lirisko ievadu beidzām. Par ko es te gribēju – a vot.

Gan jau, ka jums dzīvē arī ir gadījies, ja nav, žetons, bet nu stāsts sekojošs – reiz sensenos laikos, nu tā pirms gadiem vairākiem. Bija man vienas attiecības ar vienu sievieti. Bija, bija, un tad vienubrīd es viņas izbeidzu, nu tjipa tā sagribējās. Viss jau būtu, kā pie normāliem cilvēkiem, bet nezkāpēc es pēc kāda laika, herviņu zin kāda suņa pēc, izdomāju, ka tās attiecības vajag tomēr restaurēt. Nu tur tjipa, ļa ļa, ņi ļa ļa. Vopšem vajadzēja. Nu labi, ko vajag vajg. Norestaurējām. Attiecīgi viss bija baigi skaisti, līdz gandrīz gadu vēlāk neiestājāas atkal iepriekš aprakstītā situācija. Same šit. Un pat nevis līdz tai pirmajai daļai, bet arī līdz tai otrajai. OK. Huge problem. Bet nu tjipa tā nu šitās divreiz restaurētās attiecības mani izvadīja cauri visiem maniem pirmajiem studiju gadiem.

A vot par ko šitais – a vot par to, ka tāpat viņas beidzās. Un patiesību sakot – varēja jau tās īstenībā beigties arī uzreiz, viss, tas tālākais posms bija vienkārša smadzeņu pišana gan sev, gan attiecīgajai sievietei.

Labi – vroģe lesson learned. A vot izrādījās ņihuja. Iedibināju sev jaunas attiecības. Nu tur atkal gandrīz gads riņķī un tad attiecīgā jaunkundze man paziņo, ka ne sūda nebūs. Labi, tb. slikti, bet nu labi. Protams paiet pāris nedēļas un mēs nodarbojamies ar faking restaurāciju. Rezultāts – pēc mēneša vēlviens breikaps.

Ok. Leason learned vēlvienureizi. Kā pieredze rāda – ņihuja – trīs lietas labas lietas, bet nu tā ceturtā toties no sirds. Vopšem gadu atpakaļ ņēmu un iegādājos sev attiecības ar vienu tīri patīkamu jaunkundzi. Viss forši līdz vienu nakti ap jaunogadu viņa man paziņo, ka viss. Nu tur tjipa – ņihuja nebūs. A man protams kā reizi lielais iekāriens tikai sācies – nu tur nevar takš tā vienkārši paņemt un palaist. Pamēģināju vroģe kaut kā čerez nu tur tjipa friends and šit norestaurēt. Rezultāts? A vot rezultātu es joprojām staipu apkārt žaketes kabatā, kā faking remainderi.

Kas ir tas ko es te gribēju pateikt? Jebkāda attiecību restaurācija viennozīmīgi vienmēr noved pie bezjēdzīgiem rezultātiem ir nekas cits, kā sava un citu līdzcilvēku laika izniekošana.

Žetons tiem, kam tas pasākums ir izdevies citādāk.

SP sadalīšana

Iekš fizmati.lv lapas beidzot parādījās aptauja par šī rudens galveno FMF SP jautājumu – ko darīt ar DF SP – atstāt iekš FMF SP vai arī likt viņiem taisīt pašiem savu.

Tik tālu par faktiem, tālākais, savukārt jau ir mans gluži personiskais viedoklis par šo jautājumu.

Pirmkārt ja jūs man uzdodat jautājumu par to, vai šo te divu fakultāšu, proti FMF un DF, studentu pašpārvaldei ir jābūt kopīgai, vai tomēr tām ir jābūt atsevišķām atbildēšu viennozīmīgi – atsevišķām.

Kāpēc? Pirmkārt, daži no fakultāšu sadalīšanas argumentiem ir spēkā arī šeit: attālums – t.i. vai nu vieniem, vai arī otriem ir jādodas uz ne savām telpām, lai varētu satikties un pildīt SP funkcijas, otrkārt, kāda gan daļa matemātiķim, par citas fakultātes studenta interesēm – pareizi, pilnīgi nekāda.

Bet šis te augstākminētais patiesībā ir tikai ziediņi, pati galvenā problēma šobrīd iekš šīs SP ir pārmērīgais biedru skaits, proti, iekš SP oficiāli darbojas nenormāli liels cilvēku skaits, attiecīgi savākt kvorumu ir pagrūti, tāpat arī vairāk laika tiek pavadīts nevajadzīgās birokrātiskās diskusijās, nevis darot kaut ko noderīgu. Līdz ar to, manuprāt, abas SP daļas tikai iegūs no sadalīšanās – tās kļūs mazākas un cerams lemtspējīgākas un mērķtiecīgākas.

Savukārt tās runas par to, ka redz nebūs, kas uztur tur, teiksim, fizmati.lv – pilnīgas muļķības – būs :) Par pasākumiem runājot, neesmu pēdējā laikā redzējis praktiski nevienu pasākumu, kurš tiktu veidots patstāvīgi – praktiski visi pasākumi tāpat tiek veidoti kopīgi ar kādu citu fakultāti, līdz ar to šeit nekas sevišķi nemainīsies.

Savukārt runājot par naudu – tad atcerities, ka šobrīd valstī tāpat nevienam* naudas nav, līdz ar to 0 dalot ar 2 tāpat rezultātā iegūst šo pašu 0, līdz ar to šis arguments šajā situācijā vienkārši nepiedalās.

* – protams ar dažiem retiem izņēmumiem.

Ja gribat sauciet mani par nepatriotu

Izdomāju palasīt Blackhalt ielikto Saeimas sēdes stenogrammu un beidzot sapratu, par ko tad ir viss pēdējo dienu cepiens, kura sausais atlikums, diemžēl, vai par laimi ir jaunākā spārnotā frāze – “Aizver MUTI!”

A vot – izrādās, ka viss cepiens ir par tādu lietu, ka no Saeimas juridiskās komisijas bija nācis priekšlikums izsvīrtot divas dienas ārā no to dienu saraksta, kurās visām privātpersonām ir jāpaceļ valsts karogs, vai arī valsts policija no jums nokāsīs piķi.

Patiesību sakot, priekšlikums manā uztverē ir pareizs, cita lieta, ka izvēlētās dienas – 1. maijs un 11. novembris – nebija tās veiksmīgākās. Tad jau drīzāk, manuprāt, vajadzēja izsvītrot ārā visas tās neskaitāmās sēru dienas.

Tas, ko es vēlējos gan teikt ir cita lieta. Manuprāt VISPĀR nevajadzētu būt NEVIENAI dienai, kurā būtu OBLIGĀTI (vai arī jums VP liks maksāt sodu) jāizkar karogs. Kāpēc? Ļaujiet pamatot – ja tu esi savas valsts patriots – tad tu to karogu tāpat izkārsi, un tās dienas, kurās es šo karogu pats izkārtu, ja man būtu sava privātmāja, būtu šīs – 4. maijs un 11. un 18. novembris. Tiesa, ja man būtu privātmāja, pārējās dienās pie tās plīvotu vimpelis, bet tā jau ir cita saruna.

Izrādās mūsu valstī ir veselas 14 dienas, kurās obligāti ir jāizkar valsts karogs. Vai jūs, kas šo lasat, esat spējīgi, tā no galvas, neskatoties kaut kādā kalendāritī, nosaukt kaut pusi no tām? Un nedod dievs tu aizmirsti kaut vienu no šīm dienām tā uzreiz VP ir klāt kā likta.

TB/LNNK šo absurdo situāciju, protams, pamato ar saviem mazvērtības pilnajiem tekstim, ka, lūk, ja nebūs šajās dienās obligāti jāizkar, tad mēs neieaudzināsim tautā patriotismu, vēl vairāk tur tajās diskusijās parādās tādi reducto ad absurdum apgalvojumi, ka ja mums vairs nebūs obligāti jāizkar valsts karogs, tad tikpat labi varam arī atcelt valodas un pilsonības likumus.

Kas par fantastisku bullšitu. Patriotisms ir katra indivīda iekšējā lieta. Tāpat kā katra indivīda iekšējā lieta ir attieksme pret valsti. To nekādi nevar radīt piespiežot cilvēkus kaut ko darīt, kaut kādos datumos. Nu nebūs šīs, vai arī jebkuras citas valsts iedzīvotāji vairāk patriotiski no tā, ka viņus ar varu kaut kādās dienās spiedīs celt karogus.

Tāpat nobeigumā vēlējos pateikt tādu lietu – valsps patriots tu vainu esi katru dienu, vai arī neesi vispār. Karoga izkāršanai noteiktos datumos ar to nav nekāda sakara.

Nokrist uz mēness

Šodien NASA aiz ņefig darīt zinātnes vārdā vienā no Mēness poliem ietrieca, nevis vienu, bet pat veselus divus aparātus. Pirmajam bija jāuzmet gaisā (nu protams, šeit jāpiezīmē, ka šīs planētas metaforas uz Mēness gluži nedarbojas, bet nu ideju sapratāt) dubļi un cita figņa, kurā cita starpā cerams ir sastopams arī dihidromonoksīds, jeb tautas valodā runājot – ūdens.

Otrs aparāts savukārt sekoja ar 4 minūši kavēšanos pirmajam un to visu centās nofilmēt un savākt arī citus datus.

Es protams, kā godīgs astronomijas mikroentuziasts izdomāju, ka jāpaseko līdzi šitam visam, jo NASA bija izdomājusi to visu pasākumu pārraidīt LIVE.

Tad nu noskatījos video – nekādu putekļu mākoni gan neredzēju, bet nu toties sataisīju skrīnšotus, kā arī animētu png bildīti, kuru jūs savos jaunajos un skaistajos pārlūkos noteikti redzēsiet.

animation

Ja bildītē animācijas nav – tad jums ir noteikti jāmaina pārlūks :)

Optimisms nodara nopietnu ļaunumu jūsu veselībai

Ir pasaulē daudzas kaitīgas lietas. Piemēram – alkohols (sabeidz aknas), cigaretes (sabeidz plaušas) un tā šo uzskaitījumu varētu turpināt. Bet šoreiz pieskaršos vienai sev piemītošai īpašībai, un pastāstāstīšu par tās kaitīgo ietekmi.

Tātad optimisms. Jūs noteikti protestēsiet – bet kā – optimisms tas taču ir tik labi un forši – tev gaišs skats uz dzīvi utt. Jā, ir. Bet dzīvei, ņemot vērā tās maucīgo dabu, skats uz tevi nemaz nav tik gaišs – proti, atliek tikai vien tev nabaga mirstīgajam sākt cerēt, ka nu jau viss būs baigi forši, un tad dzīve tevi vienkārši piesmej, kā tāda prasta ielasmeita.

Piemēri? Āber cik uziet: sasola tev labie cilvēki projektus, kurus kodējot varēsi pelnīt, ne gluži milionus, bet vismaz pietiekamu summu, lai līstu ārā no parādiem, tu saceries, saplāno – jau savā naivajā optimismā sāc domāt par to, kā tu remontēsi SAABu, vai nedod dies iekrāsi naudiņu kādam jaukam izbraucienam ārpus valsts – bet projekts ņem un pazūd uz nenoteiktu laiku, un tā vietā, lai tu domātu par to, uz kurieni skaisti aizbēgt no rudens, esi spiests baidīties no kredītreformas.

Labi merkantīls piemērs. Dodu citu – satiec beidzot tu nabaga vecpuisis kādu jauku sievieti, ar kuru varētu pavadīt tumšos rudens vakarus, sāc jau atkal savās smadzenēs būvēt gaisa pilis – un te atkal nekā.

Ok, nepaveicās. Bet ziniet – es ta šo uzskaitījumu varētu turpināt. A kur tad rodas visa problēma – a problēma jau pamatā rodas iekš tā, ka mans nelietīgais optimisms vienmēr domā, ka viss būs nenormāli kruta. Un tajā brīdī, kad izrādās, ka “dzīvē viss, ir savādāk”, tad sitiens ir, maigi izsakoties, zem jostas vietas.

Pesimisti, varbūt dzīvē ir nepatīkamāki cilvēki, bet tādiem nelabojamiem optimistiem, kā man – ir nepatīkamāka dzīve.

Oh, well – nekas cits jau vairs neatliek kā a) piedzerties, b) atkal jau paļauties uz savu optimismu…

Studentu serviss?

Vai arī kāpēc es savu jauno studenta apliecību dabūju tikai šodien.

LU studentu serviss ir tāda mistiska iestāde, kurai tīri teorētiski vajadzētu nodarboties ar palīdzības sniegšanu studentiem dažādos sadzīviskos jautājumos, nu tur izziņa tāda, izziņa šitāda, atjaunojam padirsto apliecību etc. Patiesībā, viņiem ir pat monopols uz izziņu izniegšanu, kā šodien uzzināju pateicoties vienam savam kursabiedram – fakultāte nemaz nedrīkst izsniegt izziņas, jo tas ir studentu servisa (maksas?) pakalpojums.

Bet patiesībā ne par to ir stāsts. Stāsts ir lūk par ko – izgājušpirmdien, kad visiem jaunajiem studentiem tika dalītas studentu apliecības, tad ar tām atklājās visādi brīnumi – dažiem sejas bija samainītas vietām, citiem, savukārt, mani ieskaitot, apliecības nebija izgatavotas vispār.

Ko nu? Ieteica iet interesēties uz studentu servisu – protams, ka tērēt savu laiku un bezmērķīgi skraidīt pa kabinetiem īsti vēlmes nebija – tāpēc izdomāju tādu lietu – piezvanīšu viņiem un apjautāšos, kas tad notiek. Tomēr kā izrādās zvanīšana ir tāds interesants pasākums – sazvanīt kādu man izdevās tikai vakar, visas iepriekšējās reizes zvanot vainu neviens neceļ, vai arī telefons ir aizņemts.

Labi sazvanīju – un ko man tur pastāsta – apliecība esot izgatavota un aizsūtīta uz fakultāti. Right. Tad nu šorīt aizdevos uz dekanātu un prasu pēc apliecības – dekanātā, protams, atkal rausta plecus un saka, ka neviena jauna apliecība pie viņiem nav nonākusi, tomēr vismaz lietas noskaidrošanai paši sazvana studentu servisu – kā izrādās tad apliecība tomēr esot tur, dabūt to varot 110. telpā.

Tad nu izdomāju, ka ātri pirms darba tur ieskriešu un to savākšu. Aizeju uz 110. telpu a tur sēž tikai kaut kāds nožēlojama paskata džeks, kurš neko palīdzēt nevar, saka, ka atbildīgā persona esot izgājusi, kad prasu pēc cik ilga laika būs kāds, kurš man var palīdzēt, viņš saka, ka pēc 5 – 10 minūtēm. Fine, nodāmju, pagaidīšu. Nogaidu 15 minūtes un aizdodos uz blakustelpu, varbūt, ka tur ir kāds izpalīdzīgāks cilvēks, kā izrādās ir, vienīgi tur mani nosūta uz 125. telpu, kurā tad beidzot atrodas, kāda meitene, kas man var palīdzēt (paldies viņai). Aizdodamies tad nu beidzot uz 110. telpu, kur atrodam manu apliecību.

Par ko tad tas viss cepiens – a par to, ka

1) iestāde ir grūti sazvanāma,

2) tad, kad tā ir sazvanīta, tad sniedz nepatiesu informāciju,

3) tad, kad esi sadabūjis pareizo informāciju un aizej uz pareizo kabinetu, tev tāpat neviens nespēj ne palīdzēt, ne pat norādīt, kur sameklēt, kādu, kurš spēj palīdzēt.

The most awesome Baldone

Kā daudzās Baldonēs bijis cilveks, sajutu sevī vēlmi uzrakstīt par šīgada vienu no burvīgākajiem pasākumiem.

Baldone – WTF?

Baldone protams ir tāds miestiņš Pierīgā, no kura netālu atrodas LU observatorija, kurai piederošajā teritorijā jau n-tos gadus fizmati saviem pirmkursniekiem rīko iepazīšanās pasākumu.

Pirmo reizi Baldonē biju pirms 7 gadiem. Teikšu, kā ir – stipri šaubos, ka šobrīd es savā dzīvē būtu saticis uz pusi tik daudz jauku cilvēku, ja es toreiz nebūtu uz turieni aizdevies.

Kā tad veicās šogad? A storijs tāds – šogad uz Baldoni devos ap astoņiem vakarā – līdz tam laikam godīgi ieguldīju savu laiku valsts IKP celšanā. Tā, kā nākamajā dienā bija sarunāts, ka dodos atpakaļ uz Rīgu, lai ar Andri dotos uz tirgu, tad no alkoholiem līdzi bija paņēmusies tikai viena čīliešu vīna pudelīte (arī tautā saukta, par čīliešu teleskopu).

Kā izrādījās, paspēju tieši uz SP sagatavoto priekšnesumu, kurā dažādās lomās tika iesaistīti arī daži uz Baldoni atbraukušie pasniedzēji. Priekšnesums bija ar humoru bagāts, tiesa daudz par garu. Lai nu kā, bet diemžēl pirmkursnieki, kuri savus priekšnesumus veidoja pēc šī te noskatīšanās, laikam, bija guvuši nepareizu priekšstatu un arī viņu priekšnesumi bija salīdzinoši nekādi.

Te gan uzreiz ir jāpiebilst – pirmkursnieki vēl nav īsti apguvuši korpucijas mākslu, līdz ar to nepietiekami tika mēgināts uzpirkt žūriju. Tas, gan, ļauj cerēt, ka nākotne šaj valstij, tomēr, ir.

Lai nu kā, bet priekšnesumiem sekoja neliels disko, un, kas ir pavisma negaidīti – pasākumā valdīja tāda zaļumballes atmosfēra – tāda, kādu līdz šim Baldonē nebija gadījies redzēt.

Gulēt aizdevos ap trijiem/četriem naktī, bet, kas ir pats dīvainākais, pamodos precīzi pirms pusdeviņiem – tieši uz rītarosmi. Tad, kas ir vēl dīvaināk – biju spējīgs noskriet divreiz lielāku distanci par sev pēdējā laikā uztrennēto – veselus 3km.

Pabrokastoju, iekrāvu iekš SAABa dažus promskrējējus un devos uz Rīgu. Tur seko neliels tirgus apmeklējums (jo ir uzdevums – abiem ar Andri iegādāties saulesbrilles – bijām izdomājuši, ka uz Baldoni jāpadara sevi viens otram vēl līdzīgākus), kurā noklausījos fantastisku sarunu divu urļiku lielisku dialogu, kurā viens ļečī virsū otram par to, ka šis neko nedarot – pats viņš, savukārt, katru dienu cītīgi zogot. Enīvei, tad neliela pasēdēšana Ļeņingradā, kurā tika sagaidīti pārējie tripa dalībnieki, un devāmies atpakaļ.

Tiesa pa ceļām iznāca pieturēt vienā meža vidū esošā pļavā vēl pirms Baldones, kurā notika viens mazs privāts festiņš. Starp māksliniekiem, kuri uzstājās redzēju populāro apvienību Porno un co., kuru starp citu ir tīri lieliska šīze. Tāpat viens no festivāla hailaigtiem bija mazs, resns, pūkains sunītis, kurš izskatījās, ka ir sapīpējies un sadzēries vēl vairāk par divkājainajiem apmeklētājiem/dalībniekiem, un pārsvarā bezspēkā mētājās.

Kad atgriezāmies Baldonē, pasākuma dalībnieki jau cītīgi cīnījās dažnedažādās sporta un ne tikai disciplīnās. Viena no lieliskākajām disciplīnām bija slēpošana pa asfaltu (стою на асфалте в лыжи обутый. То ли лыжи не едут, то ли я..). Pie viena pirmkursniekiem bija uzdevums – sadabūt rokās konkrētus veckursniekus, kuri viņiem izstāsta kādu stāstu.

A vot šite jaunās o-meitenes izcēlās tik lieliski, ka ir pelnījušas, ka top stāsts par viņām. Eksistē fizmatos (ā, pareiz nu jau datoriķos) viens tāds kadrs ar kļičku Blekss – tad nu lūk Blekss, nebūtu Blekss, ja viņš no pirmkursniekiem par katru pastāstīto stāstu nepieprasītu kādu alus pudeli, kuru protams visi godīgi viņam arī atstiepj. Visi – izņemot jaunas o-meitenes. Nepārspējams savā burvībā bija skats, kad Blekss, kurš tikko ir izlielījies par to, kā viņam visi stiepj alu, atver vaļā kārtējo pudeli un sāk no viņas dzert, lai mirkli vēlāk izsauktos – “Pirmkursnieki ir pidari” – un sāktu liet no pudeles ārā tur esošo ūdeni.

Lai nu kā pamazām tuvojās laiks arī otrā vakara priekšnesumam – un te man ir jāizsaka pateicība saviem kursabiedriem, ka viņi vienīgie(!) izvēlējās attēlot k/f Matrix, nevis Titāniku, tā kā visi pārējie. Starp citu – es pats ar piedalījos priekšnesumā – attēloju Fernando Smithio (jā Matrikss bija mexicano style), dona Neones nāvīgo ienaidnieku. Te ir jāatzīmē, ka otrā vakara priekšnesumi bija daudz, daudz labāki par pirmajā vakarā redzētajiem. Un lai cik arī labs nebūtu bijis mūsu mexcano Matrix – DatZ3(?) sagrāva visus ar savu Johny Bravo Titāniku.

Laiks nakts trasei. Nejutos gatavs vazāties pa mežu līdz ar to sēdēju Baldones terasē un kodu ar citiem vecajiem. Tiesa aizdevu saviem kursabiedriem divus lukturīšus. Komandas trasē pavada nepiedienīgi ilgu laiku, un sāk jau likties, ka varētu sagaidīt savējos un doties gulēt. Savējie tiek sagaidīti, apsveikti ar veiksmīgi izietu purvu un aizsūtīti mazgāties uz ezeru, nezināmu iemeslu dēļ vēl netiek aiziets gulēt.

Tad ierodas viņas – Matemātikas Statistiķes. Visas kā viena topless…

GREAT SUCCESS!!

EPIC WIN!!

Miegs, kā saprotiet, tiek, kā ar sūdainu mietu, patriekts. Aizeju paklausīties Foto iekš Ļeņingradas izbraukuma ofisa – lieliski. Tad aizeju vēl aprunāties ar kursabiedriem. Tad viens nelietis mūs aizdzen gulēt.

Oh well. Nav jau tā, ka miegs nenāktu nemaz – gulēts, kā saprotiet nav īpaši daudz un pulkstens ar ir ap sešiem no rīta. Te netiek vairs pieļautas iepriekšējā rīta stratēģiskās kļūdas un gulēts tiek līdz vienpadsmitiem.

Nemanot pienāk pasākuma noslēgums un ir laiks doties uz Riekstukalnu – sajūtu sevī slinkumu un izdomāju braukt ar SAABu. Intersanti, ka šī kaite pielipa vēl deviņiem cilvēkiem. Un tā neizmantojot bagažnieka resursus iekš šī zviedru auto tika satilpināti 10 cilvēki. Atpakaļceļā gan bagažnieks jau tiek izmantots – tiesa pasažieru ir par vienu mazāk.

Andris, kurš no Riekstukalna atceļoja atpakaļ bagažniekā, starp citu, izteica vēlmi tur uzturēties arī ceļā uz Rīgu.

Visu nepastāstīju, visu jau nemaz nevar, un daļu nemaz nedrīkst, bet nu since man nāk miegs un ir doma, ka vēl varētu paskriet ar šo arī beidzu – paldies par uzmanību.