Gribēju šito savu domugraudu iečivināt, bet nespēju ierakstītes 140 zīmēs :)

Tad nu šorīt, pēc šitdisko anarhijas, a.k.a. skujp seta nr. 2, ap pusdeviņiem no rīta, kad stāvējām ārā pie Ļeņingradas, uz īsu, pavisam īsu, mirkli ne tikai man, bet arī vēl dažiem klātesošajiem, piezagās sajūta, ka ir vasaras rīts.

Protams, paskatoties apkārt un ieraugot nenokusušo ledu, ilūzija izgaisa, bet, uz tām dažām sekundēm, es sapratu, ka, pat atrodoties februārī Rīgā, ir iespējams kaut uz dažām sekundēm noķert sajūtu ar nosaukumu vasara.

BTW, līdz oficiālajam 2011. gada vasaras sākumam ir palikušas 135 dienas…

Interesanti, ka tad, kad es šodien skatījos al-jazeera pārraidi un ēģiptes, kur protestētāji centās apgāzt aizdedzinātu mentu busiņu, es redzēju veselu kaudzi par protestētājiem, kuriem rokās bija gaismiņas.

Pag un, tās jau nebija gaismiņas, tie bija mobilie telefoni, kuros bija iespējams veikt foto/video.

Tad viss man lika aizdomāties par to cik tieši bezjēdzīga mūsdienās ir cenzūra ņemot vērā momentu, ka šo te sižetu ir uzfilmējuši pietiekami daudz cilvēku

Tā nu ir sanācis, ka pēdējā mēneša laikā veselas divas reizes man uz kaut kādu laiku atņirdzās vienīgais mājās izmantojamas linux dators – proti tas, ko es izmantoju privātām vajadzībām par webserveri.

Pirmajā reizē viss notika tā, datoriņš savā oriģinālajā konfigurācijā bija apgādāts ar stipri nenopietnu daudzumu operatīvās atmiņas (256 MB), kā rezultātā kaut kāda servisa uzkāršanās ar tekstu out of memmory bija diezgan normāla parādība. Vienu dienu pārnakot mājās un ieraugot attiecīgo kļūdu izdomāju, ka ZB un izvilku ramu ārā no otra ekvivalentā datora, kurš tobrīd tāpat vairs nekam prātīgam netika izmantots. Tiesa te nu bija, jo kā izrādījās vienam no ramiem bija kaut kāda problēma, tad nu es nočakarējos ar to pasākmu kādas vairākas stundas līdz to sapratu un piedabūju to brīnumu kaut cik darboties.

Enīvei paiet kāda pusotra nedēļa un pārnākot mājās nosecinu, ka brīnums atkal ir pakāries. Nu neko – pārstartēju, domāju viss būs ok, a skuju – šis aiziet restartloopā ar aptuveni sekundes intervālu. Tā, kā man čakarēties ir slinkums atstāju to mierā un vienīgi nosecinu, ka iedarbināt to tagad nevaru. Sāku jau pat štukot, ka jānopērk attiecīgajām vajadzībām kaut kas lietots par ~40Ls.

Enīvei šorīt izdomāju, ka vēlreiz jāpaķimerējas un trial and error rezultātā nosecinu, ka šoreiz vainīgais bija baroklis. Nomainīju to ar otru barokli un viss aizgāja. Tiesa tāpat laikam ir jāsāk domāt par nopietnāka mājas serverīša iegādi :)

Tad nu stāsts par to, kā ekipāža “Kabans Enkurs” neierastā sastāvā zvaigznes meklēja.

Tiesa atgriežoties pagātnē iznāk tā, ka vienīgā stabilā vērtība šajā ekipāžā pēdējās četrās gonkās esmu Es, pat Saabs ir vienu rudens posmu izlaidis. Lai nu kā, bet ģimenes pieaugumu gaidošo Zariņu pāri šoreiz aizvietoja biedrs Linards, kuram par laimi tādi svešvārdi kā “azimuts” bija labi zināmi.

Enīvei, sestdienas vakarā ap astoņiem vakarā esam paēduši vakariņas, noskatījušies hokeju, sasmērējuši maizītes un salējuši termosā kafiju un dodamies prom. Nokāpis stāvu zemāk saprotu, ka telefonu esmu atstājis uz dīvāna – nu nekas uzkāpju atpakaļ augšā, savācu to un dodamies ceļā. GPS prognozē ierašanos startā ap 20:30. Stesa nav.

Tiekam līdz Juglai un pēkšņi apjaušam, ka mobilā interneta puļķis ir atstāts mājās. Tiek pieņemts stratēģiskais lēmums doties tam pakaļ, un kad šīs darbības ir veiktas, tad gārmins ierašanās laiku ir sācis uzrādīt kā 21:02. Jāpasteidzas.

Pasteidzamies un 20:59 ierodamies startā; dabūnam nepieciešamo sākumkomplektu un apsēžamies risināt uzdevumus. Pēc pusstundu garas domāšanas, pašiem šķiet, ka esam izspieduši maksimumu no tās lapiņas – t.i. neskaidrie punkti ir tikai divi un potenciālās vietas četras, izdomājam, ka tad jau braucot skatīsimies – ņemt tos vai nē un dodamies pakaļ savam pirmajam punktam uz karjeru.

Vrodji punkti punktam tur ir jābūt, taču nekā nevaram to atrast. Sākam jau domāt, ka esam pieļāvuši nopietnas kļūdas aprēķinos, taču cītīgāk pameklējot (tiekot pāri milzu peļķei un uzkāpjot kalniņā) ieraugam gan stabiņu, gan punktiņu. Akmens noveļās no sirds un dodamies tālāk.

Kamēr es stūrēju lietuviski runājošā gārmina vadībā, tikmēr Linards un Madara tam baro iekšā punktu koordinātes. Un nākamie daži punkti atrodas pavisam viegli un ātri. Nelielas grūtības sagādā vien atrast punktu, kurš ir paslēpts mājas tālākajā stūrī.

Tā nu mēs pamazām nonākam līdz punktam nr. 52 un pēc cītīgas meklēšanas saprotam, ka aprēķinos esam pieļāvuši kļūdu. Tiesa, kļūdas izlabošana (nomainam ptu. nr. 52 pret ptu. nr. 57) mums atrisina visas atlikušās neskaidrības – proti esam atzīmējuši visus nepāra punktus un vienīgie palikušie varianti (12 vai 13 un 14 vai 19) atrisinās par labu pārskaitļiem.

Dodamies uz ziemeļiem, izmetam loku ap ādažu poligonu (tiesa izmantojam šoseju, nevis poligona robežceļu). Un veiksmīgi esam ieguvuši visus ziemeļu punktus. Vēl ir divas stundas laika un izdomājam, ka nebrauksim cauri Siguldai pakaļ punktam 31 un tā vietā dodamies uz 20. un tad dodamies pēc sainīša.

Tā, kā par sainīti precīzas pārliecības nav, tad noparkojam auto ~300 metru attālumā no sainīša un dodamies tam pakaļ ar kājām. Sainītis tomēr izrādās ir Labi pazīstamā vietā un es pie sevis spļaudos, ka tomēr neuzticējos sev un nebraucu tam klāt (čerez apakšu). Atpakaļ uz auto izdomājam doties nevis tā, kā atnācām, bet pa “cerams ērtāku” ceļu, kurš izrādās bija paliels līkumiņš. Tad nu pēc sainīša atrašanas līdz finišam ir atlikusi tikai stunda.

Secinam, ka ir jābrauc pakaļ punktam 42 un tad skatīsimies, ko darīt ar atlikušajiem. Te mūs pirmo reizi piemāna gārmins, kurš piedāvā pie šī te punkta piebraukt no nepareizās puses, pazaudējam dažas dārgas minūtes un pēc punkta paņemšanas izdomājam, ka neņemsim tomēr 48 un dodamies uz Vangažiem pakaļ 33 un 32.

Te mūs atkal mazliet piemāna gārmins un piedāvā punktam 33 doties pakaļ caur nekurieni, gandrīz jau izdomājam, ka šo punktu arī neņemsim, tomēr nosecinam, ka līkums nav liels un jāpaņem šis punkts tomēr ir. Tad nu savācam to un arī pēdējo un dodamies uz finušu.

Finišējam, mazliet pamaldamies pa pagalmiem meklējot pārējās komandas un tad jau ar to arī pasākums beidzās.

Rezultāts – kā izrādījās labākais ekipāžas rudens gonku vēsturē – 3. vieta domātājos. Ņemot vērā pieļautās kļūdas ir pat ļoti ok.

Paldies Autolistei, par ezīti, miglu un arī ievarījumu.

Es te slašdotā lasīju vienu diskusiju un uzdūros šai pērlei:

OK. Let me give you an example.

The guy decides to really secure his network. He disables broadcasting the SSID, and implements WPA2 encryption. This, however, provides access only to a small non-Internet connected mini-network with no DHCP and one machine, identified by IP address only, which only responds (ie no pinging) to a specific IP address using the ports needed for an IPsec VPN. The VPN, in turn, uses 1024 bit blowfish encryption and requires a SecureID password to initiate the connection. The VPN provides access to the outside world, but requires you already know the IP addresses of the DNS server and default router, none of which are in an easily guessable netblock.

The system is also set up so any unauthorized activity results in the outside connection being dropped (ie any attempts to guess the passwords result in the wireless router shutting itself down. And, just to add that extra special extra layer of security, the owner switches off the entire system when he leaves to go on vacation.

So an elite hacker comes along and has access to the network within thirty seconds. How does he do it? How does he circumvent all these security measures?

Answer: he throws a brick through the window, enters the house, and HOOKS HIS LAPTOP UP TO THE DSL MODEM.

Virtually every security device can be circumvented.

Pagāšpiektdien internetos parādījās informācija par to, ka Nokia saviem lietotājiem piedāvā jauno Ovi maps 3.0 ar “free navigation forever”.

Es kā N95 un nokia maps 2.0 lietotājs sapriecājos, nodomāju, vo – būs man tagad telefona GPSā arī navigācija, nevis tikai sarkanais punkts. Tad nu sestdien nodarbojos ar telefona salaušanu (uzliku pie viena jaunu firmware, kas savukārt nezināmu man iemeslu dēļ nahrenizēja iespēju rakstīt latviski) un uzliku jaunās smukās Ovi kartes.

Vispirms par labo – kartes patiešām ir jaunas un skaistas – ir pat dienvidu tilts iezīmēts, arī sarkano punktiņu šis brīnums prot atrast krieni ātrāk kā iepriekšējā versija. Tāpat ir iespējams palūgt kartei izdomāt maršrutu un to viņa tad arī smuki piedāvā.

Bet te sākas sūdi, uzspiežot maģisko drive to podziņu navigācija ieslēdzas, arī patīkamā balstiņa ierunājas un tā, bet dažas sekundes vēlāk tiek paziņots patīkamais teksts, ka “Drive navigation is a premium service…” un tālāk piedāvā to iegādāties par 2 euro dienā (nu vai 60 EUR gadā).

Te tev nu bija free navigation. Katrā ziņā jūtos nedaudz pievilts.

Ar cik lietām tu šobrīd nodarbojies?

Nu tur studijas + darbs? Darbs + kāds hobijs? How about divi darbi + hobijs + ģimene?

Man šobrīd ir tā: Darbs + papilddarbs + studijas + koris + gan jau vēl bija kaut kas.

Nu un dažreiz dzīvē pienāk brīži (šis man nav pirmais, par to pirmo vēlāk), kad saproti, ka visam tam NAV laika, vismaz, lai to visu paveiktu tādā kvalitātē, kas pašu apmierina. Precīzāk, šoreiz nonācu pie tā slēdziena, ka studijas, kaut arī budžetā, ir pārāk dārgs prieks priekš mana jau tā tukšā bankas konta. Lai tas kļūtu mazāk tukšs, ir jāstrādā vairāk, līdz ar to tam ir nepieciešams vairāk laika, savukārt studijas, nu, kaut arī bezmaksas pasākums, tomēr aizņem pārāk daudz šī paša laika, nu vismaz tajā kvalitātē, kādu es pats no sevis pieprasu. Tāpēc esmu pieņēmis šo smago, bet vajadzīgo lēmumu, ka, diemžēl, nebūšu vairs (vismaz līdz labākiem laikiem) students.

Ā, par to pirmo reizi, ja? Nu bija tā, ka man bija sekojošie eventi dzīvē: studijas + darbs + korporācija + SP + šķiet vēl arī teātris. Toreiz atteicos no pēdējiem trim.

Finālā vēlos pateikt paldies tiem pasniedzējiem, pateicoties kuriem esmu krietni uzlabojis savas matemātikas zināšanas, kā arī saviem kursabiedriem, par to, ka tie tomēr eksistē. Lai jums, mani dārgie visas sesijas ātri noliekās!

Mēs visi vēlamies dažreiz avenes, mellenes, zemenes un kazenes, bet visvairāk par visu, mēs vēlamies būt Ķirsī!

P.S. Reini piedod :D

Sēžu Ļeņingradā, dzeru kopā ar jaukiem cilvēkiem un radās doma, ka kaut kas šite jāieraksta. Tad nu par ko gan citu krogū sēžot var rakstīt, kā par dzeršanu.

Pirmkārt ir sliktas ziņas – Herbe ziņo, ka Luckāna, un arī citu jauku cilvēku iecinītais dzēriens Piparmētru liķieris vairs netikšot ražots.

Otrkārt, Lapsas atstātais konīts ir tīri garšīgs.

Treškārt, ja nav pieejams Schweppes Russian, tad šņabi var dzert arī ar Schweppes citrus mix.

Ceturtkārt, pirmdien ir atkal jādzer.

Piektkārt, kā saka Raivis, kurš šodien nedzer, dzert ir labi.

Sestkārt, Jaunajā gadā Ļeņingradas trio – Herbe, Sergejs un Lapsa, stāv aiz letes un rauj jumtu sev un saviem apmeklētājeim.

Septītkārt, Emu visas idejas par dzeršanu rodas uz pohām, kuras, kā ziņo Kristaps, mums visiem nemaz neesot.

Un tā kā septiņas lietas ir labas lietas, tad ar to šodienai pietiks – Mērī, jums visiem, kristmas, un arī heppī ņūv jeār.